Vārda došana

Svarīgākās tēmas:

• personvārda teoloģija;
• Jāzepa un Marijas paklausība;
• Jēzus vārdā.

PERSONVĀRDA TEOLOĢIJA

Latviešu valodā ir kāda teologiem labi zināma problēma – atšķirībā no citām valodām latviešu valodā nav ierasta un latviskas cilmes termina, kas apzīmētu personvārdu. Protams, reizēm tiek lietoti termini personvārds un īpašvārds, taču tie savā lietojumā ir palikuši teju vai tikai valodniecībā. Ikdienas valodā tas reti traucē, jo no konteksta mēs parasti saprotam, kādā nozīmē vārds tiek lietots – īpašvārda vai sugasvārda nozīmē.

Tomēr reliģiskajā valodā tas rada daudzus pārpratumus, jo tajā personvārdam tiek piešķirta īpaša nozīme un tas tiek lietots tādos kontekstos, kuri mums nepasaka priekšā, vai tiek runāts par sludināto vārdu vai par personvārdu. Piemēram, lūgšanā “Mūsu Tēvs” mēs lūdzam: “Svētīts lai top Tavs vārds!” – no konteksta nav skaidrs, vai vārds šeit apzīmē pasludināto Dieva vēsti vai Dieva personvārdu, un daudziem ir bijis pārsteigums un izbrīns, kad viņi ir uzzinājuši, ka šajā lūgšanā ticīgie lūdz par to, lai Dieva personvārds tiktu viņos svētīts. Tāpat arī daudzviet citur Rakstos, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, rodas šāda neskaidrība. Šī neskaidrība latviešu Bībeles lasītājam daļēji aizklāj būtisku ar personvārda nozīmi saistītu teoloģisku tēmu.

Personvārds Bībelē bieži vien tiek lietots kā personas ekvivalents. Tomēr personvārds ir vēl kas vairāk nekā tikai personas sinonīms; personvārds raksturo personu tādā veidā, kā tā ir izpaudusies visā, kas saistīts ar tās autoritāti un pilnvarām, proti, izsaka visu īpašību summu, kuras iezīmē personas dabu vai raksturu. Piemēram, ticēt Jēzus Kristus, Dieva Dēla, vārdā (Jņ.1:12) nozīmē pieņemt kā patiesu visu to atklāsmi, kas dota ar Viņa personvārda zīmogu un tādējādi ir saistīta ar Viņu (skatīt arī Mt.28:19;Jņ. 20:31).

Tāpat kā Lk.2:21, arī notikumā ar Ābrahāmu, kas aprakstīts 1.Moz.17, apgraizīšana un vārda došana ir kopā – patriarha vecāku dotais vārds Ābrams tiek nomainīts ar Dieva pavēlēto Ābrahāms. Vārda došanas notikums vienmēr saistīts ar autoritāti, jo vārdu kādai personai dod tikai tie, kam ir šāda autoritāte, – vecāki, kungi, autoritatīva kopiena. Ābrahāma gadījumā fakts, ka Dievs dod viņam jaunu vārdu, norāda uz to, ka Dievs, slēgdams derību ar Ābrahāmu, kļūst par augstāko noteicošo autoritāti patriarha dzīvē un Ābrahāms savā paklausībā ir pakļauts Viņam: “..staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns” (1.Moz.17:1).

Arī Jēzus vārda došana saistīta ar šādu dievišķās autoritātes izpausmi, jo Viņa vārdu Dievs caur eņģeli nosauc un pavēl vēl pirms Viņa ieņemšanas Marijas miesās. Tas skaidri parāda, ka Jēzus vēl pirms nākšanas šajā pasaulē ir jau nošķirts īpašai misijai un pilnībā pakļauts Sava Debesu Tēva gribai.

JĀZEPA UN MARIJAS PAKLAUSĪBA

Vārda došanas notikumā skaidri parādās Jēzus mātes un audžutēva pilnīgā pakļaušanās Dieva gribai. Viņi paklausa atklāsmei, kas viņiem dota, viņi saprot, ka dievišķais bērns nepieder viņiem, bet Dievam. Viņu ticība pieķeras Dieva pavēlei un apsolījumam.

Tādējādi Jāzeps un Marija pārstāv visu kristīgo draudzi, kurai dots Dieva Dēls un kurai dāvātā žēlastība ir izprotama tikai ticībā, kas pamatota uz Dieva ap-solījumiem. Jāzeps un Marija redz mazu bērniņu, bet ticībā viņi zina šī bērna lielumu. To pauž arī svinīgi pasludinātais bērniņa vārds – Jēzus (Jehošua jeb Ješua – ‘Jahve glābj’). Arī kristīgā draudze spēj izprast savu Pestītāju vienīgi ticībā Dieva dāvātajai Svēto Rakstu atklāsmei, jo Viņa zemība un krusta “ģeķība” cilvēciskajam prātam ir neizprotama, bet Rakstos apslēptā Dieva varenība un godība – aizklāta. Taču draudze seko Jāzepa un Marijas ticības paklausības piemēram – skatīt Jēzu vienīgi Dieva atklāsmes gaismā.

JĒZUS VĀRDĀ

Jēzus personvārds ir viena no brīnišķīgākajām dāvanām, kādu Dievs ir dāvājis cilvēcei. Jēzus vārdā mēs varam ar drošu paļāvību nākt Debestēva priekšā, jo Jēzus saka: “..visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā vārdā, Viņš jums dos” (Jņ.15:16). Tas nozīmē, ka Dievs mūs pieņem kā Savu paša Dēlu Jēzu, ja lūdzam Dēla vārdā, kuru Viņš mums šādai drošībai ir devis. Ja Dievs mums ko dod, atbildēdams uz mūsu lūgšanām, ko lūdzam paļāvībā uz Viņa Dēlu, tad tas ir tāpēc, ka Viņš to būtu devis Savam Dēlam; bet, ja Viņš nedod, ko paļāvībā uz Dēlu lūdzam, tad tas nozīmē, ka šo lūgumu Viņš būtu atraidījis pat tad, ja to būtu lūdzis Viņa paša īstais Dēls (skatīt arī Jņ.16:23, 26).

Visa mūsu dievbērnība un ticības dzīve ir iekļauta Jēzus vārdā (Jņ.1:12) – tā iesākas ar Evaņģēlija pasludinājumu Viņa vārdā (Lk.24:47), tiek droši iesakņota Kristū caur Kristību, kas ticībā saņemta un ir Kristus izcīnīta (Ef.5:25-27) un pavēlēta (Mt.28:19), t. i., īstenota Viņa autoritātē un vārdā (Ap.d.2:38; Gal.3:27), tiek uzturēta šajā žēlastībā pestīšanas saņemšanai Viņa vārdā (Ap.d.4:10-12) un šajā vārdā ieiet mūžīgā godībā (Fil.2:9-10).

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.2 (2008)]