Nepieciešamība pēc patiesas izpratnes par Baznīcas nozīmi

Noklausies šo e-publikāciju

Šie apsvērumi ir mūs noveduši pie baznīcas dievkalpojuma specifiskās nozīmes. Tiem, kuri nemitīgi mudina meklēt jaunas „paradigmas”, vismaz vienā ziņā ir taisnība – nevar gaidīt, ka baznīcā iešana cilvēkiem būs pašsaprotama lieta.

Šie apsvērumi ir mūs noveduši pie baznīcas dievkalpojuma specifiskās nozīmes. Tiem, kuri „Vecajos labajos laikos” baznīcā iešana bieži vien bija tīri ierasta. Tā bija cieši saistīta ar sociālo un etnisko piederību un bija viena no neatņemamām sabiedrību veidojošām un kopā saturošām sastāvdaļām.

Turpretī kopš „kultūras revolūcija” par oficiālo reliģiju ir padarījusi sekulārismu, baznīcas situācija ir krasi mainījusies. Vairumam mūsu laika biedru nebūt nešķiet pašsaprotami tas, ka regulārai baznīcas apmeklēšanai ir liela nozīme. Kā man pirms dažiem gadiem kāds trāpīgi teica:

Kristieši, kuri regulāri apmeklē baznīcu, man atgādina armiju, kura nemitīgi salutē un rīko parādes, bet nekad nepilda pavēles!

Tādējādi baznīcas dievkalpojumi vairāk atgādina ārišķīgu ceremoniju, nevis pauž nopietnu un patiesu ticību. Skaidrāk nekā jebkad mums ir jāapzinās Baznīcas nozīmība, un to nevar izdarīt, apkopojot ārpus Baznīcas esošo cilvēku viedokļus. Šai apziņai ir jānāk no pašas kristīgās ticības dzīlēm. Vienīgi tādu Baznīcu, kuru nespēj ietekmēt Holivudas, sensāciju meklētāju vai Augstākās tiesas viedoklis, cilvēki uztvers nopietni, lai kāda arī nebūtu viņu personīgā attieksme pret reliģiju vispār vai kristietību konkrēti!

Vilhelms Loe bija tas, kurš pievērsa uzmanību pilna dievkalpojuma četrām daļām saskaņā ar Ap. d. 2:42: Dievs runā („mācība”) un darbojas („maizes laušana”), un draudze atbild runājot („ lūgšanas”) un darbojoties („sadraudzība” – savstarpēja palīdzība, ziedojumi). Tas, ka Dievs runā un darbojas savā vārdā un sakramentos (abos Viņš dara abas šīs lietas!), liek pamatus, iezīmē aprises, uzceļ un uztur Viņa baznīcu. Tāda ir mūsu ticība, kā tas tiek apliecināts Augsburgas ticības apliecības VII artikulā. Un ja šīs lietas tiek kaut kā nebūt ievērotas un pildītas, vai viss pārējais ir adiafora?

Nekādā ziņā! Protams, ir daudz dažādu nianšu jautājumā par to kas ir adiaforas, jo tās nav nedz pavēlētas, nedz aizliegtas Dieva vārdā. Mēs pievērsīsimies šīm niansēm savā laikā. Tomēr tas, kas nekādā gadījumā nav adiafora, ir visa dievkalpošanas teoloģija, ko mūsu baznīca dziļā nopietnībā apliecina Augsburgas ticības apliecības un tās Apoloģijas XXIV artikulā. Šī teoloģija ir vissvarīgākā paradigma, jo tā nosaka kas ir dievkalpojums, kurā savukārt saskanīgi jāiekļaujas visām liturģiskajām detaļām kā tas tiek veikts, un teoloģija ir tā, kurai šīs detaļas ir jāizvērtē.