Gana amats – draudzes vadīšana

Draudze ir Kristus miesa (Rom.12:3: Ef.4:4). Uzņemšana Kristus miesā notiek ar kristību (1.Kor.12:12-13), un sadraudzība ar Jēzu Kristu tāpat tiek pamatota un svētīta ar dalības ņemšanu pie Jēzus Kristus miesas Vakarēdienā (1.Kor.10:16-17).

Kā locekļi kādā miesā savstarpēji saistīti kopībā dzīvības nodrošināšanai, tā Kristus, kas ir Galva, ir noteicējs pār šo miesu, un tur parādās gan valdītāja attiecības, gan arī visus locekļus ietverošā kopība, sadraudzība (sal.1.Kor.11:3; Ef.1:22; 4:,15; 5:23; Kol.1:18; 2:10).

Saistība Kristus miesā kā arī pakļautība Kristum kā draudzes Galvai ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs tēls, metafora, ko izmanto, lai padarītu kaut ko uzskatāmu un ko varētu attēlot arī citādā veidā. Tieši šeit parādās, kā Svēto Rakstu Dieva vārds kaut ko ne vien dara uzskatāmu, bet arī dibina un atklāj kādu īstenību. Jo Kristus ir krustā sistais un augšāmceltais Kungs, kura otro atnākšanu draudze gaida. Tādēļ tas ir dziļš šīs īstenības izkropļojums, tās pilnīga neizpratne, ja baznīcu izprot, attēlo un vērtē kā sabiedrisku lielumu. Tad uz to tiek attiecinātas svešas likumsakarības un, atbilstoši, ieviešas aplamas izturēšanās formas – arī tad, ja Gara pamestību vēl šķietami aizsedz vārds “baznīca”.

Kur dāvanas (χαρίσματα), amati (διακονίᾳ) un spēki (ἐνεργήματα) draudzē tiecas prom viens no otra vai arī uzstājas viens pret otru, tur tiek atgādināts par šo garīgo saistību Kristus miesā un par pakļautību vienai galvai (Rom.12:1; 1.Kor.12; Ef.4). Šķitumā pamatotais cilvēka spriedums tad tiek nolikts uz pareizā pamata, un vērā ņemams ir tas, ka šis pamats ir trinitārs: Viens Gars, viens Kungs, viens Dievs. (1.Kor.12:4-6). Baznīcu aptver Dieva pestīšanas darba vēsture, un tā ir saistīta ar trīsvienīgā Dieva būtību un darbību. Tādēļ tas, kas Svētajos Rakstos liecināts par Kristu Viņa personā un Viņa darbā, vienmēr attiecas arī uz baznīcu, kuru tikai tā iespējams pareizi izprast un vērtēt.