Dievs, palīdz vārguļiem [394]

Dzied, dvēselit’, ar prieku, Dzied mīļa dvēselit’!
Teic augstu valdinieku, Kam viss pie kājām krīt!
Es Dievu Kungu teikšu, Kamēr vēl dzīvošu,
To slavēt vis nebeigšu, Kamēr še mitišu.

Neļaujieties uz tādiem, Kas lieli saucami,
Uz augstiem kungiem kādiem, – Tie tāpat cilvēki,
Lai spēks un gods tiem ticis, Tak viņu spēšanai
Dievs mēru ir nolicis, – Gals būs tai godibai.

Tiem japaliek novārtā, Kad miesas kapā ies,
Tās paliek zemes kārtā, Un pašus tiesās Dievs.
Tad spēku vairs neatrod To gudro padomi,
Tad katris labi saprot, Kāds vājš šiem padoms bij.

Svēts tas, kam palīdziba Jēkaba stiprais Dievs,
Kam prieks un uzticība Uz Dievu Kungu ies!
Tas sevim mantu prasās, Par to nav augstaka,
Tas tādu daļu lasās, Par ko nav labaka.

Ta vara Dievam tāda, Ko nevar izprast vis;
To visi darbi rāda, Ko Dievs ir darijis;
Ko debesis viņš licis, Ko zemes pamatos,
Kas jūrā radīts ticis, Vaj kalnu dziļumos.

Tur tiesa ir priekš tādiem, Kas varas darbus cieš,
Pret netaisniem kaut kādiem, Kas tiesu apkārt griež.
Dievs apremdē uz maizit’ Pasniedz izsalkušiem,
Un tos māk vaļā raisīt, Kas vārgst iekš cietumiem.

Viņš akliem gaismu dara, Tiem vārguļiem palīdz;
Kam nebij spēks, nedz vara, Tie ceļās ērgļiem līdz.
Viņš var dot vaigu sārtu Pie slikta azaida,
Viņš svēti katru kārtu, – Tam patīk taisniba.

Viņš svešiem vietu rāda, Viņš uztur bāriņus,
Viņš atraitnes apgāda, Dzird viņu saukumus.
Bezdievigus un meļus, Tos Dievs ne-ierauga,
Samaita viņu ceļus, Liek pašus postažā.

Tas Kungs tev mūžam valdīs, Ak mīļa Ciana!
Tu aplam vairs nemaldis’, Tu būsi zinama
Uz ilgiem sirmiem gadiem Un mūžam paglābta:
Viņš būs līdz radu-radiem Tavs Dievs. Alleluja!