Apnikums

Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. [1.Kor.4:8]

Kā tad tas varēja notikt, ka jūdi kļuva tik mazticīgi un bezrūpīgi? Vienīgi tā, ka tiem bija uzbrucis briesmīgais netikums, kura vārds ir apnikums. Jūdi bija mantojuši Dieva vārdu no tēviem, saņēmuši to pārpilnībā un pieraduši pie tā tik ļoti, ka tas viņiem vairs nebija nekas jauns; diemžēl arī pie mums mēdz notikt tāpat un jābīstas, ka varam saņemt to pašu spriedumu.

Citi ļaudis, kuri nav no mūsu vidus (tas ir, nedzīvo starp mums) un nav šādu dāvanu saņēmuši, kāri tver Dieva vārdu, ar prieku uzlasīdami katru drusciņu, ko mēs tiem pametam, un viņiem šie vārdi ir saldi kā medus. Turpretī mēs, kam visa ir papilnam, jau sen esam pārēdušies līdz apnikumam, tā ka vairs negribam atzīt cits citu par kristieti.

Bet es brīdinu, lai ikviens piesargās: mēs paši redzam, ka, līdzīgi jūdiem, esam tapuši bagāti un pārēdušies, ka arī mums ir kā paēdušai pelei, kam milti šķiet rūgti; bet mums nāksies pieredzēt, ka tāda pārgalvība nepaliek nesodīta.