Vai mācītājam ir tiesības sargāt Dieva svētumu un manipulēt ar to?

Svētie Raksti mums atklāj, ka mācītājam tiešām ir tiesības un pat pienākums sargāt Dieva svētumu. Tā nav kāda patvaļīga iedoma, bet gan paša Svētā Gara dots uzdevums, kā par to pamāca apustulis Pāvils: “Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi..” [Ap.d.20:28]

Mācītājam ir jāsargā Dieva svētumi no aplama un necienīga lietojuma; to darīdams, viņš audzina un pasargā līdzi arī tam uzticēto draudzi. Arī mūsu ticības tēvi to ir labi sapratuši. Augsburgas ticības apliecībā mēs lasām:

“Mūsu ļaudis ir raduši, ka Sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kas ir uz to sagatavoti, un tas arī vairo godbijību un cieņu pret publisko dievkalpojumu ceremonijām.

Neviens netiek pielaists pie Sakramenta, ja iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts. Ļaudis tiek arī mācīti par Sakramenta lielo vērtību un tā lietošanu, un to, cik daudz mierinājuma tas sniedz izbiedētām sirdsapziņām, lai tās mācās ticēt Dievam un izlūgties no Viņa visu labo. Tāds dievkalpojums ir Dievam patīkams, un tāda Sakramenta lietošana vairo godbijību pret Dievu.” (CA XXIV, 5–8)

Tāpat mūsu ticības tēvi ir noteikuši:

“Tā Kunga miesu mēs nemēdzam pasniegt tiem, kas iepriekš nav iztaujāti un saņēmuši Absolūciju.” (CA XXV, 1)

Tātad arī tie, kas nokavējuši grēksūdzi dievkalpojuma sākumā un nav saņēmuši Absolūciju, pie Sakramenta netiek pielaisti.

Tagad daži vārdi par jautājuma otro daļu, kurā ieskanas apgalvojums, ka apskatītie draudzes noteikumi ir saistīti ar mācītāja vēlmi manipulēt ar Dieva uzticētajiem svētumiem. Uz šo apgalvojumu varu atbildēt tikai to, ka apliecinu Dieva un cilvēku priekšā, ka šo draudzes noteikumu ieviešana nav nekādā veidā saistīta ar kādu mācītāja savtīgu viltību vai vēlmi kādam cilvēkam patvarīgi liegt Dieva svētumus. Šie noteikumi iecerēti vienīgi kā līdzeklis, lai ticīgie būtu pamācīti, mudināti un sagatavoti saņemt šos Dieva svētumus cienīgi un svētīgi.

Šīs tēmas noslēgumā vēlos tikai atgādināt arī to, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus par cienīgu Dieva doto svētumu pārvaldīšanu un sargāšanu ir sacījis visai skarbus vārdus, kas izskan kā pavēle apustuļiem un visiem vēlākajiem draudzes vadītājiem: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā.” [Mt.7:6]

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (33)]