Manta debesīs

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

“Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa! Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” [Mt.6:19-24]

Pēc tam, kad iepriekšējā teksta nodalījumā Mt.6:1-18 aplūkotajiem dievbijības praktiskās darbības veidiem, mīlestības dāvanām, lūgšanai un gavēšanai, tika ierādīta vieta cilvēka un Dieva kopībā, slēpta no ļaužu acīm, tagad, Mt.6:19-7:6, seko rinda apodiktisku, tātad obligātu aizliegumu: nekrājiet mantu (6:19), nezūdaities (6:25), netiesājiet (7:1), nedodiet svētumu suņiem, nemetiet savas pērles cūkām priekšā (7:6).

Ar pirmo aizliegumu Dieva vārda gaismas stars vērsts uz mūsu sirdi un uz to, kas tajā bieži vien mums pašiem paliek apslēpts (sal. 1.Kor.4:5). Tas notiek ar izvērtējošo konstatējumu: “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (21.p.). No trim aspektiem tiek pārbaudīts, kam pieķērusies mūsu sirds, uz ko tā paļaujas, no kā tā bīstas, resp., par ko tā raizējas. Tas būtībā ir jautājums par to, kas ir mūsu Dievs.

Pirmais aspekts (19-21 p.) mūsu skatu vērš uz lietām , kas mums var būt nozīmīgas kā vērtības. Šīs “mantas virs zemes” sevišķi raksturo tas, kas attiecībā pret tām ir kaitīgs un postošs: kodes, kas posta apģērbu, rūsa un zagļi, kas piesavinās naudu un vērtslietas. Visa pieredze rāda, ka virs zemes nav nekā, kam būtu paliekoša vērtība (sal.Lk.12:16-21; 1.Tim.6:18-19; Jēk.5:2-3; Sīr.29:13-17).

“Manta debesīs” ir tam visam krasā pretstatā, un šeit tiek izslēgti visi trīs kaitējuma veidi, taču sīkāk gan šī mūžīgā manta debesīs netiek raksturota. Jo vispirms jau runa ir par sirds piesaistīšanos. Piesaistīšanās iznīcīgajam ir nesaprātīga, saistīšanās pie mūžīgā ir saprātīga. Tādējādi sevis pārbaudīšanai mūsu vērība tiek pievērsta tam, kas ir mūsu neizsacītā vajadzība pēc kaut kā paliekoša, arī tur, kur mēs saistām sevi pie šīs pasaules lietām un sevi zaudējam.

Otrais aspekts (21.-23.p.) mūsu skatu vērš no lietām uz mums pašiem, raksturojot miesas un acs , gaismas un tumsas attiecības. Šeit ir redzams un viegli saprotams, kā caur acīm īpašā veidā tiek veidota cilvēka iekšējās pasaules saikne ar ārpasauli. No veselas, skaidras vai slimas vai ļaunas acs atkarīgs cilvēka vispārīgais stāvoklis. Īpašības vārdi vesela/skaidra/slima/ļauna ļauj izprast, ka miesīgas īpašības un garīgas nostādnes tā saistītas viena ar otru, ka tas attiecas uz visu cilvēku kopumā (sal.1.Moz.4:5-7). Bet, un tas jāņem vērā, apcerot šos tēlainos vārdus: acs ir orgāns gaismas uztveršanai, kuru tā tomēr pati nerada. Taču, tāpat kā, runājot par pirmo aspektu, netiek sacīts kas ir šī neiznīcīgā manta debesīs, arī šeit netiek tuvāk paskaidrots, kas domāts ar šo gaismu, bet gan līdzīgā veidā tiek parādīta konkrētās izvēles psihofiziskā racionalitāte: tas ir acīm redzams; vērtējot ar saprātu, tas nevar būt citādi, un nav nepieciešama īpaša iedziļināšanās, lai izprastu, kas šeit ir būtisks un par ko ir runa.

Trešais aspekts (24.p.) sniedz tēlaino izteicienu atšifrējumu, un ar Dieva un mantas [vācu, tāpat aramiešu, grieķu un latīņu tekstā lietots vārds mamon] pretstatījumu mums dota izvēle starp realitāti un ilūziju. Tagad kļūst arī skaidrs, ka neiznīcīgā manta debesīs un tāpat gaisma miesas izgaismošanai ir pats Dievs, Viņa valstība un Viņa apsolītā alga debesīs, mūžīgā svētlaime. Tāpat kļūst skaidrs, ka manta [mamons] šeit pārstāv iznīcīgās vērtības un cilvēka tumsību viņa miesīgumā, tā ka viņš nav spējīgs skaidri redzēt un saprast. Tas, ko šīs pasaules lietas un vērtības demonstrē neapgaismotajam cilvēkam, pie kam nepastāv iespējas kādreiz piepildīt ar tām saistītās cerības, Jēzus vārdā tiek demitoloģizēts, un mēs topam vesti atpakaļ pie Dieva, kurš ir vienīgā patiesā un paliekošā realitāte un kura apsolījums nepiekrāpj.

Protams, izšķiršanās starp Dievu un mamonu nav nekāda brīva izvēle. Attiecības starp šiem abiem kungiem tiek raksturotas ar naidu un mīlestību, ar pieķeršanos un nicināšanu, un tas attiecas uz afektiem, kas ir būtiski dziļāka dvēseles saistība, nevis tikai kāda virspusēja izvēle distancētā vērojumā. Pamatā šeit jāatceras kalpa, resp., verga attiecības ar kungu, kurās ietvertas visas iespējamās tiesiskās, sociālās un emocionālās saistības. Vergs ir kunga īpašums; viņam tātad nav noteikšanas pašam par sevi.

Pie tam bibliskais vārds “mamons”, viens no mūsu ikdienas valodā lietotajiem netulkotajiem vārdiem, parāda arī, ka ar to netiek apzīmēta tikai nauda, bet reizē arī kāda vara, kas mūs pievelk un kam mēs pakļaujamies. Tas, ka starp dažādajiem šī vārda iespējamajiem atvasinājumiem parādās arī tāds, kas ir saistībā ar lūgšanu vārdu “āmen”, apliecina, ka viss fokusēts pirmā baušļa jautājumā — kas un kāds [wer/was] ir mūsu Dievs, uz ko mēs paļaujamies, kam pieķērusies mūsu sirds. Jo, tā sacīts šī baušļa skaidrojumā Lielajā katķismāKungs, Debesu Tēvs, sniegdams mums savā Dēlā debesu mantu un apsolīdams mūžīgu svētlaimi, Tu izgaismo mūsu sirds tumsību tās saistībās un atkarībās, tās cerībās un bažās. Mēs Tevi lūdzam, stiprini mūsu ticības paklausību, lai mēs Tevi “pāri visām lietām bīstamies, mīlam un Tev uzticamies”.