Kā pareizi jāgavē

“Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” [Mt.6:16-18]

Kā trešais no dievbijības darbiem — pēc mīlestības dāvanām un lūgšanas — tagad seko gavēšana. Arī šajā gadījumā tiek nosodīta izrādīšanās ļaudīs, šai darbībai nav jānotiek publiski. Alga nepastāv sabiedriskajā atzinībā, bet gan nāk no Tēva. Izšķiroša ir sadraudzība ar Dievu un orientācija uz Viņa tiesu.

Gavēšana ir pašsaprotama prakse arī Dieva tautai ar noteiktu kopīgā gavēņa kārtību (3.Moz.16:29; 23:27 u.t.) salīdzināšanas dienā vai grēku nožēlas dienās (Jon.3:5 u.t.; Joēla 1,14 u.t.; 2:12 u.t.), bet tas pieder arī pie ģimenes un privātās dzīves kārtības, kā gavēšana divas reizes nedēļā (sal Lk.18:12), arī sēru gadījumā vai, nožēlojot grēkus (2.Sam.12:16-20). Kristus gavē tuksnesī četrdesmit dienas un četrdesmit naktis (Mt.4:1), tāpat kā Mozus, kad viņš no Dieva saņem divas baušļu plāksnes (2.Moz.3:28; 5.Moz.9:9). Bet tam, ka Jēzus mācekļi negavē, radot neizpratni apkārtējos, ir saprotams iemesls — runājot līdzībā, viņi dzīvo laikā, kad jāpriecājas par to, ka klāt ir līgavainis (pēc Mt.9:14-15; Mk.2:18-20; Lk.5:33-35). “Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs” (Mt.9:15).

Agrīnās kristietības draudze pēc vecās baznīcas kārtības noteikumiem, kas aprakstīti “Didahē” [“Divpadsmit apustuļu mācībā”] (8:1), sekojot jūdu paraugam, gavēja trešdienās un piektdienās. Arī reformācija nekādā gadījumā gavēšanu nav atcēlusi (sal. Augsburgas ticības apliecība, 26). Par sagatavošanos Vakarēdiena saņemšanai Mazajā katehismā sacīts:

“Gavēt un miesīgi sagatavoties ir gan smalka ārējas disciplīnas ievērošana; bet [tam] cienīgs un pa īstam sagatavots ir tas, kuram piemīt ticība šiem vārdiem..”.

Vispārējā kristīgā dzīvesveida formu sabrukumā šis tas var būt piemirsts. Taču saglabājies ir tas, ka gavēts tiek tāpēc, ka nav nekā vai ir pārāk daudz ko ēst. Un, tā kā pirmā iespēja mūsu zemē, dzīvojot pārpilnībā, pašreiz nepastāv, tad atteikšanās no ēdieniem un baudvielām, kā arī fiziski vingrinājumi jo vairāk ir līdzeklis sevis apliecināšanai un sava “imidža” uzturēšanai, ja lieta grozās ap izskatu un cieņu citu acīs.

Bet, ja dievbijība, ko gūst no Dieva vārda, tiek vērtēta sabiedrības spogulī, kur tā vienmēr var sagaidīt apbrīnas pilnu atzinību, tad to vajadzētu uzlūkot arī ar pašapmierinātu apbrīnu, stāvot uz svariem un pie spoguļa vannas istabā. Tā kļūst skaidrs, ka patiesa gavēšana neizpaužas vienīgi tādējādi, ka uz laiku atsakās no ēdiena, bet gan tās mērķis ir atbrīvoties no miesīgo vajadzību kundzības. Ja Kungs liek gavējot iesvaidīt galvu un nomazgāt seju, tad arī ārējam izskatam jāpaliek neizmainītam.

Ar 1.Kor.7:5 jāatgādina, ka gavēšana un atturība laulībā un ģimenē nedrīkst vērsties pret kopību, bet gan tām jānotiek kopībā pēc vienošanās — “ja abi to grib”.

Ko gan visu redz Tēvs mūsu darbu, jūtu un domu slepenībā, kad mēs tā aplūkojam sevi Viņa vārdu spogulī? Ar ko gan Viņš mūs lai atalgo, ja alga nebūtu tā, ko Dēls mums apsolījis kā svētlaimi?

Tā šeit ļaužu acīm slēptā kristīgā dzīve tiek atsegta Dieva priekšā. Bet tas nebūt nenozīmē izolējošu iegremdēšanos sevī, kurai tad savukārt sekotu pavērsiens uz āru. Drīzāk mēs tā stāvam Dieva vaiga priekšā, pakļauti Viņa spriedumam mūžīgās patiesības gaismā: “Tavs Tēvs, kas ir slepenībā, .. kas redz slepenībā”.

Mīlestības dāvanas kā kalpošana tuvākajam, lūgšana kā Tēva uzrunāšana saskaņā ar Dēla vārdiem un gavēšana kā atbrīvošanās no miesīgo vajadzību kundzības ir gan dažādas pēc savas formas un norises. Bet kā dievbijības un taisnīguma īstenošana darbībā tās saderas kopā, tāpēc ka mēs ar tām visām vienlīdz stāvam Dieva vaiga priekšā. Tādējādi sadraudzībā ar Dievu Kunga vārda iedarbības rezultātā mūsos notiek atraisīšanās no paša es.

Kungs, Tu gribi, lai mēs kalpojam savam tuvākajam ar mīlestības dāvanām, lai mēs Tevi piesaucam lūgšanā un lai mēs gavējot pārbaudām, vai mēs šīs pasaules labumos un savas miesas vajadzībās nepazaudējam sevi un neaizmirstam Tevi. Mēs Tevi lūdzam: modini mūsu ticības paklausību un atjauno mūs ar savu vārdu visā tajā, kas mēs esam un ko darām.

“Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Ps.19:13). Āmen.