Dieva valstība un pasaules valstība (to sastapšanās un atšķirība)

Tur, kur tiek pasludināta Dieva valstība, klajā nāk neatvairāms pretstats ar šīs pasaules valstību vai valstībām. Šī pasludinājuma pats īsākais kopsavilkums skan: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” [Mk.1:15] Tā ir labās vēsts esence.

Līdz ar Dieva Dēla nākšanu piepildās Dieva apsolījums, ko Viņš ir devis caur praviešiem. Dieva valstība ir Dieva valdīšana, kas nosaka, ka Dievs visbeidzot panāk savas taisnības iestāšanos tajās jomās, kur to arvien ir kavējusi cilvēciskā netaisnība. Valdīšana nozīmē varu un tiesu. Dieva valdīšana dāvā taisnīgu uzvaru un mieru. Dieva Dēls Jēzus Kristus paver atgriešanās un glābšanas iespēju no tiesas, kurai ir jānāk pār visu pasauli. Kristīgā ticība pastāv šo Jēzus Kristus teikto vārdu pasludinājumā, ka cilvēkiem jāatgriežas no viņu pašizdomātajiem, aplamajiem ceļiem, ka viņi gaida Dieva valstības nākšanu un gatavojas tai.

Abu valstību savstarpējās attiecības, atsegtas Jēzus Kristus pasludinājumā, nav kāda teorija, ko varētu izvirzīt, attīstīt, pieņemt vai saprast. Jēzus Kristus pasludinājumā klajā nākusī abu valstību savstarpējā attieksme nav teorētiska. Tamdēļ par to nav jēgas runāt kā par “mācību par divām valstībām”, kura saistītos ar Lutera vārdu vai būtu luterisma konservatīvo politisko nostādņu pazīšanās zīme. Apzīmējums “mācība par divām valstībām” uzpeld vispār tikai XX gadsimta 20. gados; tas mēdz kalpot kā teoloģisks šķirklis politisko domstarpību gadījumā. Abu valstību nodalīšanu veicis arī Kalvins ­ galvenais reformētās teoloģijas pārstāvis ­ savā darbā “Kristīgās reliģijas mācība” (IV, XX). Turklāt tā ir sastopama ne tikai pie reformatoriem, bet gan jebkurā krietnā kristīgā pasludinājumā un mācībā.

Taču, ja mēs vadāmies no Jēzus Kristus veiktā pasludinājuma, tūlīt noskaidrojas, ka abas valstības nevar apcerēt kā vienlīdzīgas, bet gan ­ ka te runa ir par kādu notikumu mūsu dzīves īstenībā. Tā ir cīņa un cīkstēšanās, un tajā nākas saskarties ar pārbaudījumiem, kārdinājumiem un vajāšanām. Tā norisinās ne tikai, baznīcai nākot saskarē ar valsti vai politiku, bet arī pašā baznīcas iekšienē, beigu beigās ­ katrā no mums, kuri mēs esam saņēmuši Gara dāvanu un esam Dieva valstības bērni, kamēr vien mēs vēl dzīvojam miesā. Aicinājums uz atgriešanos, atbalsi rodot vispirms mūsos pašos, izsaka novēršanos un virziena maiņu. Katrs kristietis to zina un piedzīvo, ko tas nozīmē viņa paša dzīvē.

Lai apskatītu visu šo apjomīgo tēmu, ir jāņem vērā kāds svarīgs priekšnoteikums: vadoties tikai no Dieva vārda Svētajos Rakstos, atklājas, kas ir Dieva valstība, kā to var atzīt un kā to atšķirt no citām. “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps. 119:105) “Gaisma spīd tumsībā”. Tikai šajā Dieva vārda gaismā mēs varam ieraudzīt, ka līdz šim mēs esam maldījušies pa tumsu, bieži vien klejojot pa riņķi bezmērķībā un ik pa brīdim klūpot.

Ja mēs savu atziņu veidošanā stingri turamies pie Dieva vārda, kas atdara mūsu acis, drīzāk ­ ja mēs ļaujamies, ka šis vārds mūs tur un vada, tad ne tikai mūsu pašu pieredzējumi, mūsu mērķi, mūsu cerības, bet arī mūsu vilšanās un mūsu sašutums kļūst mazsvarīgi un atkāpjas. Protams, tie nepazūd, bet tie pārstāj būt noteicošā tēma, un tādēļ tie nenoteiks arī mūsu tēmu par Dievu valstību. Jo Dieva valstības pasludināšana, tās gaidas, ir gaismas stars mūsu ēnainajā laikā un arī dod mūsu sirdīm paļāvīgu prieku.

Visai viegli ir būt vienisprātis sašutumā par negantībām gan sabiedrībā, gan arī baznīcā, mans mērķis nav tāds, es to uzsveru jau uzreiz pašā sākumā. Dzīvē nākas sastapties ar tādiem atgadījumiem, kad uzmācas jautājums, vai tad Dieva valdīšanai te ir pienācis gals? Tomēr viena no Dieva vārdā gūtajām pamat-atziņām saistībā ar mūsu tēmu ir ­ Dievs valda arī pār ļauno šajā Viņa radītajā pasaulē. Pilnīgi iespējams, ka ir tādas valstības un varas, kas ir nostājušās pret Dievu. Bet nav tādas valstības un nav tādas varas, kura nebūtu pakļauta Dieva ­ debess un zemes Radītāja, valdīšanai.

Tad nu īsumā esam pateikuši, ar ko mēs nodarbosimies šajā sarunā, proti, ar Dieva valdīšanu šajā pasaulē, kā tā mums ir atklājusies caur Viņa vārdu. Turklāt Dievs mums nav jāsaprot, raugoties no pasaules, bet gan ­ kā to aprakstījis II gadsimta bīskaps Irenejs, pasauli mēs saprotam, raugoties no Dieva. Saprast Dievu, raugoties no pasaules, ir neiespējami. Tad rodas tik daudz jautājumu, kāpēc Dievs pieļauj to un to, kāpēc tas ir tā un ne citādāk? Uz tiem nav iespējams atbildēt, ja raugāmies no pasaules, tad mēs arvien sastopamies ar jaunām pretrunām. Vēl neiespējamāk ir atbildēt, kāpēc Dievs šo pasauli vēl mīl, kāpēc Viņš tās dēļ ir atdevis savu Dēlu ­ par tevi, par mani.

Trīs priekšlasījumos par abām valstībām šī tēma tiks apskatīta no trim dažādiem viedokļiem pēc vienotas shēmas. Katru reizi tiks iesākts ar Tā Kunga vārdiem, kuri arī vadīs visu tālāko apceri. Priekšlasījumi, kā jau vēsta virsraksts, tiks iedalīti pēc tā, kas ir Kristus darbs un, kādiem ir jābūt no tā izrietošajiem kristiešu darbiem.

1. priekšlasījums: “Mana valstība nav no šīs pasaules” [Jņ.18:36]
• Par Kristu kā paraugu un kristiešu sekošanu Viņam: Bībeliskais pamats »
• Par Kristu kā paraugu un kristiešu sekošanu Viņam: Kristiešu sekošana »
• Par Kristu kā paraugu un kristiešu sekošanu Viņam: Pielīdzināšana Kristus tēlam »

2. priekšlasījums: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes” [Mt.28:16]
• Par Kristus valdīšanu un kristiešu uzdevumu: Bībeliskais atbalsts »
• Par Kristus valdīšanu un kristiešu uzdevumu: Kristiešu uzdevums »
• Par Kristus valdīšanu un kristiešu uzdevumu: Vajāto atbildība pasaulē »

3. priekšlasījums: “Lai nāk Tava valstība!” [Mt.6:10]
• Par Kristus apsolījumu un kristiešu cerību: Bībeliskais pamats »
• Par Kristus apsolījumu un kristiešu cerību: Sāncensis cerībai »
• Par Kristus apsolījumu un kristiešu cerību: Cerības sāncensības »
• Par Kristus apsolījumu un kristiešu cerību: Atbildes došana ikvienam, kas vaicā par cerības pamatu mūsos »