Mana valstība nav no šīs pasaules

Sagūstītais Jēzus stāv Pilāta priekšā. Sinedrija augstākā garīdzniecība Viņu ir pārsūtījusi, lai Viņam piespriestu nāvi pagānu augstmanis. “Cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists..” ­ tā to apliecinām ticības apliecībā. Tas, ka Pilāts mūsu ticības apliecībā tiek minēts līdzās Marijai, jau norāda uz to, ka arī viņš ir Dieva darbarīks. Viņš sabiedriskās domas spiedienā notiesā uz nāvi pie krusta kādu nevainīgo, tomēr viņš arī publiski apliecina: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” [Jņ.18:38]

Samulsis un bezpalīdzīgs pagānu pasaulīgās varas nesējs nu stāv Jēzus priekšā, kuram kā jūdu ķēniņam tiek pārmesta tīkošana pēc Romas pasaules valdnieka varas. Pilāta mērauklas te ir nederīgas: ķēniņš bez karadraudzes, bez naudas, bez spožas ārienes un pavadības neko nespēj paveikt; viņam nav nedz atzīšanas, nedz ietekmes un no tāda nav arī ko bīties.

Šajā situācijā atskan mūsu Kunga vārds: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Vienā mirklī te top skaidrs: pastāv vēl kāda pasaule, kura ir citādāka nekā šī, kurā tiek notiesāts uz nāvi nevainīgais. Pastāv kāda cita valstība ar citām mērauklām par to, kas ir vara un godība.

Jēzus turpina sarunu ar savu tiesnesi Pilātu: “..Es esmu ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” [Jņ.18:37]

Ikkatrs Jēzus vārds paver mūsu skatam citu pasauli un Dieva valstību. Jēzus ir “nācis pasaulē”, piedzimis no Jaunavas Marijas ­ kā bērns silītē, Bētlemes kūtiņā. Viņš, kas iesākumā bija pie Dieva, Viņš, kas pats ir Dievs, caur Viņu ir radītas visas lietas un bez Viņa nekas nav radīts, ir nācis mūsu pasaulē, kā to vēsta iespaidīgie Jāņa evaņģēlija ievadvārdi [Jņ.1:1 u.t.].

Jēzus ir sūtīts, lai apliecinātu patiesību. Un tālab tālākajos mūsu Kunga vārdos atskan: “Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Īpatnēji: nevis tas, kam pieder patiesība, kas ir pārliecināts par to, bet gan ­ kas ir no patiesības. Būt no patiesības nenozīmē, teiksim, it kā mēs apgūtu kādas zināšanas un līdz ar to iemantotu patiesību. Bet visdrīzāk tas ir tā, kā piedzimstot jaunam cilvēkam [Jņ.3:7]. Viss, ko mēs spējam atzīt par Jēzu Kristu ­ Dieva Dēlu, ir pamatots Dieva atdzimšanas un jaunradīšanas darbā, kas notiek ar mums. Nevajadzētu domāt, ka mēs spētu par to pārliecināt paši sevi vai pierunāt kādu citu [sal. 1.Kor.2:1]. Nē, īstenībā ir tā, ka liecība par Jēzu Kristu nes savas pārliecināšanas spēku pati sevī un ticība Jēzum Kristum, savas piederības apliecināšana Jēzum Kristum ir brīnums katrā no mums ­ Dieva dāvana, kad no vecā cilvēka top jaunais cilvēks.

Jaunā Derība liecina skaidri un nepārprotami: būt par kristieti nozīmē sadraudzību ar Dievu Jēzū Kristū caur Svētā Gara dāvanu. Tādējādi mēs esam Dieva bērni; mēs esam Kristus miesas locekļi, mēs lūdzam Dievu kā Tēvu caur Dieva Dēlu, kā Viņš to pats mums ir mācījis. Dieva vārds vēstulē efeziešiem apstiprina šo kopsakarību ­ “ka caur ticību Kristus mīt mūsu sirdīs” [Ef.3:17]. Vai esam apjēguši, ko tas nozīmē mūsu dzīvēs, ka Kristus nav tālu nevienam no mums? Viņš ir nevis pagātnē vai viņpus, bet gan mūsu vidū, jā, mūsos iekšā, no kurienes arī apliecinām, ka Jēzus ir Kungs, ko var izrunāt tikai Svētajā Garā un tikai caur Viņu [1.Kor 12:1­3].

Tā nu mēs pēkšņi esam nostādīti fakta priekšā, ka mūsu laikā un mūsos pašos, tātad šinī pasaulē ir klātnīgs tas, kas nav no šīs pasaules. Tajā šī klātnība ir kļuvusi tādā mērā apslēpta un nemanāma, ka pat kristieši to ar vieglu roku noliek sāņus, jo šajā pasaulē rādās, ka ir daudz svarīgāku un nozīmīgāku lietu. Tomēr ja caur Kunga vārdu mums tiek atvērtas acis, tad mēs pēkšņi varam redzēt un atklāt, kā Kristus valstība, nebūdama no šīs pasaules, tomēr ir šajā pasaulē un mūsos, jo mēs piederam Kristum un kā Dieva bērni esam Viņa īpašums.