Dievs un nauda

Svētajos Rakstos arvien ir runa par naudu – gan par tās taisnīgu, gan nelietīgu izlietojumu.

Piemērs, kas šajā sakarā varbūt uzreiz neienāk prātā, ir Jēzus saruna ar bagāto jaunekli (Mt.19:16-26; Mk.10:17-27; Lk.18:18-27), kas nāk pie Viņa un, nokritis Viņa priekšā ceļos, jautā: “Skolotāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvību?” Jēzus viņam atgādina, ka jāpilda desmit baušļi, un tad seko aizkustinošā saruna: ” Bet tas Viņam sacīja: “Skolotāj, es to visu esmu pildījis kopš savas jaunības.” Jēzus, viņu uzlūkojis, iemīlēja to un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst. Ej un pārdod visu, kas tev ir, un izdali nabagiem, tad tev būs manta debesīs; nāc un seko Man.” Un viņš, sadrūmis par šo vārdu, aizgāja nomākts, jo viņam piederēja lieli īpašumi.” (Mk.10:20-22)

Kas šeit patiesībā notika? Jauneklis rāda priekšzīmi ar savu dzīvesveidu un dievbijību. Bet Jēzus atklāj, ka bagātība un labklājība, kam viņa sirds ir pieķērusies, ir to cieši piesaistījušas un sasaistījušas. Vai arī katram no mums, lasot šo stāstu, nevajadzētu pārdomāt sacīto, attiecinot to pašiem uz sevi, pārdomāt to ikreiz, kad noraugāmies uz “tiem citiem”, uz “tiem bagātajiem”; uz “tiem, kam vara”?

“Lielajā katehismā” šī doma attīstās tālāk, kad Luters atbild uz jautājumu:

“Ko nozīme – man ir Dievs, vai, citiem vārdiem sakot, – kas ir Dievs? Atbilde: tas, no kā sagaida visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Tātad – iemantot Dievu nav nekas cits, kā no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, – tikai sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks. Ja tava paļāvība un ticība ir patiesa, tad arī tavs Dievs ir patiess, turpretī – ja paļaušanās ir neīsta un nepatiesa, tad nav arī patiesā Dieva, jo tie abi – ticība un Dievs – sader kopā. Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas arī ir tavs Dievs:”

Netieši atgādinot citus Bībeles norādījumus, Luters pievērš uzmanību mūsu attiecībām ar naudu:

“Dažs domā, ka viņam ir Dievs un visa kā pietiek, ja vien ir nauda un manta, uz to tad tas plātīdamies paļaujas tik stingri un droši, ka nevienu vairs neņem vērā. Redzi, tādam arī ir dievs, taču tā vārds ir mamons – nauda un manta, kam pieķeras šā cilvēka sirds. Tas ir vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, priecīgs un bez raizēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē. Un otrādi – kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu. Jo maz var atrast tādu, kuri ir līksmi, nebēdā un nevaimanā, ja viņiem nav mamona, Rūpes un kāre pēc naudas pielīp cilvēka dabai un pavada to līdz kapam.”

Šajā ebreju vārdā “mamons”, ko latviski visbiežāk tulko kā “manta”, savdabīgā veidā iekļauts arī vārds “āmen”, kas, noslēdzot lūgšanu, pauž pārliecību, ka Dievs savu vārdu tur un mūs sadzird. Savukārt latviešu valodas vārds “manta” ietver latiņu vārdu “monēta”. Tātad “mamons” nozīmē to, ka mēs savu paļāvību nebalstām lūgšanā uz Dievu, bet gan uz naudu.

Tātad Dievs un nauda ir pretstati. Mantkārība un naudas kāre ir kalpošana elkiem (Ef.5:3; Kol.3:5) un “visu ļaunumu sakne” (1.Tim.6:10).

Tā Dieva Vārds pirmais vērš mūsu skatu uz mūsu pašu sirdi un sirdsapziņu, uzdodot jautājumu: kam pieķērusies mūsu sirds, uz ko mēs paļaujamies, no kā mēs bīstamies?