Cilvēces apvienojošā reliģija

Lepniem antīkiem gariem, kas noraidīja kristietību, un viņu prasībām, spriedumiem par grēku, prasībām pēc atgriešanās un jaunpiedzimšanas, de Lubā atbild: “Katolicisms ir reliģija. Tas ir veidols, kurā cilvēcei jāietērpjas, lai tā beidzot kļūtu viņa pati. Tas ir vienīgā patiesība, kas tiek virzīta tā, lai nebūtu kaut kā pretstats [kas tātad ir pretstats “slēgtai kopībai”]”.

Augustīna piesaukšana patiesībā nav de Lubā pārliecība. Viņam nepatīk Augustīna Romiešu vēstules skaidrojums, kas esot cilvēces sašķelšana. Līdz ar to de Lubā ir opozīcijā franču XVII gadsimta jansenistiem, kas, pamatojoties uz šo Augustīna darbu, noraidīja jezuītu [un līdz ar to arī de Lubā] virspusējo grēka un žēlastības uztveri.

De Lubā vecumdienās piedzīvoja savu vārdu politisko radikalizēšanos, kas personīgi viņam bija sveša. Viņš nepieder pie t.s. atbrīvošanās teologiem. Viņa pētījumos reliģijas vēsturē, viņam apslēptajā baznīcas vēsturē, netrūkst acīmredzamu nopelnu. Piemēram, viņš pamatoja, ka izplatītākā budisma forma nav apslēpta žēlastības reliģija [kā bieži tika apgalvots], bet gan ateistisks tukšums. Tomēr tas neietilpst tajos ieskatos, kuru priekšā Jānis Pāvils II paklanījās.

Šo vīru – Jāni Pāvilu II – patiesībā sauc Karols Voitila Tā nav tikai biogrāfiska piezīme, bet atgādinājums, ka aiz greznā tērpa ir cilvēks, kurš pirms savas iecelšanas pāvesta amatā bija paspējis attīstīt savu ideoloģisko nostāju, kam tagad tiek piešķirta negaidīta un [varbūt] nepamatota autoritāte.

Voitila agrīnajā periodā pozicionējās kā izteikti radikāls teologs. Kāds poļu rakstnieks [viņa draugs] atklāj Voitilas ambīcijas un izcelšanos. Voitila par savu galveno uzdevumu uzskatīja sapludināt klasisko baznīcas filozofiju ar eksistenciālismu [mūsdienas filozofijas virzienu, kas argumentē pamatojoties cilvēka alkās pēc brīvības un savas eksistences uzturēšanas.]

Būdams pozitīvi noskaņots pret savu draugu, poļu rakstnieks Voitilas rakstos atradis no Heidegera un Sartra aizgūtus priekšstatus.

Vēlākajos Voitilas sociālajos sacerējumos, kurus viņš rakstījis būdams pāvests, ir grūti saprotams izklāsts, kas nemitīgi balstās kādā modernā cilvēka būtības un vajadzību definīcijā. To sauc par Voitilas “personālismu.” Rezultātā viņa sludinātā Romas katoļu sociālētika, ir mazāk saprotama par izsmieto sholastiko priekšgājēju.

Kur šāda nostāja noved garīgos jautājumos, vislabāk parādās Voitilas sekojošos rakstos oriģinālajā [itāļu] valodā – “Segna di Cantradizzeoneī”. Tajā apkopotas kardināla Voitilas uzrunas pie kādas patversmes Romā 1976.gada gavēņa laikā, klātesot Pāvilam VI un kūrijas locekļiem.

Šajā dievbijīgajā vidē Voitila nevar nociesties ilgāk par dažām minūtēm, kad jau tiek piesaukts Heidegers. Otrajā runā tiek citēts de Lubā.

Voitila saka, ka cilvēks sasniedz savas personas ierobežošanu Absolūtajā. Šis Absolūtais ir Dievs, kas nav tikai trīskārt svētais Jeruzalemes templī.

“Šo Dievu pazīst trapisti vai kamaldolīti (mūki, kas ievēro ļoti stingrus noteikumus) savā klusēšanā. Viņš ir tas, pie kā beduīns tuksnesī vēršas savās regulārajās lūgšanās. Un laikam arī budists, iegrimis meditācijā, kad tas attīra savas domas un sagatavo ceļu uz nirvānu.”

Jā, pat ateistiem ir daļa no tās pašas garīgās pieredzes, ko apstiprina šo kontemplatīvo mūku ordeņa vēstule Vatikāna II koncilam. Tajā viņi uzrāda savas mistiskās pieredzes par gara un grēka tumsu līdzību ar ateistu tukšumu. Tas Voitilam izvēršas par dažādām variācijām par mistisko tēmu “dvēseles tumšā nakts.”

« Iepriekšējā daļa » | Sākums | Turpinājums »