Klausīties Viņā

Izlasot par sievieti, kura mazgāja Jēzum kājas un par Martu un Mariju jūs, iespējams, gribētu jautāt – ja jau dievkalpošanā galvenais ir klausīties Jēzu, kā tad ir ar manām lūgšanām, dziedāšanu, ziedojumu došanu un citām lietām? Vai tad arī tas nepieder pie dievkalpojuma?

Pirmie luterāņi, atbildot uz šo un līdzīgiem jautājumiem, norādīja uz lielo brīnumu, ko jūs redzat attēlotu šajā gleznā.

Te redzams, ka trīs Jēzus mācekļi pārsteigti ieraudzīja, ka “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un.. parādījās Mozus un Ēlija” (Mt. 17:2–3). Uz mācekli Pēteri redzētais atstāja tik lielu iespaidu, ka viņš nekavējoties gribēja kaut ko paveikt Jēzus labā. Viņš teica: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam” (Mt. 17:4).

ATCERIETIES GALVENO DIEVKALPOŠANĀ – KLAUSĪTIES

Tomēr izdzirdējis balsi no debesīm, Pēteris uzreiz pārtrauca savu rosīšanos. Dievs pasludināja Pēterim – un Viņš to saka ikvienam no mums – “Šis [Jēzus] ir Mans mīļais Dēls.. To jums būs klausīt” (Mt. 17:5).

Pirmie luterāņi šo Rakstu vietu izmantoja kā piemēru, kas palīdz izprast dievkalpošanu. Lai parādītu lielo atšķirību starp dievkalpošanu klausoties Jēzu, vai kaut ko darot Viņa labā, viņi pirmo dēvēja par Evaņģēlija kalpošanu, bet otro – par Bauslības kalpošanu. Pie tam viņi uzsvēra, ka evanģēlija kalpošanai vienmēr jānāk pa priekšu. Bauslības kalpošana, proti, darbi, ko jūs darāt, atsaucoties dzirdētajam Dieva vārdam, ir tikai rezultāts.

Evaņģēlija kalpošana un dievkalpojums ir dāvanu saņemšana no Dieva. Turpretī Bauslības kalpošana ir mūsu dāvanu pienešana un upurēšana Dievam. Taču, iekams mēs neesam salīdzināti ar Dievu un atdzimuši, mums nav nekā, ko Viņam piedāvāt. Šī mācība, ka Evaņģēlijā visaugstākā dievkalpošana ir alkas pēc grēku piedošanas, žēlastības un taisnības, nes vislielāko mierinājumu.. Tēvs saka: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt” (Mt. 17:5) .

DIEVS AR SAVU VĀRDU IZRAISA JŪSU DARBOŠANOS

Varbūt šīs pāris analoģijas jums palīdzēs labāk izprast Evaņģēlija kalpošanas lielo nozīmi (t.i. uzklausīšanu un saņemšanu no Jēzus), kurai vispirms jāienāk jūsu sirdī un prātā.

• Sēkla nespēj radīt stumbru, lapas un nest labus augļus, pirms nav saņēmusi iedarbība no ārienes. Vispirms sēkla ir jāiesēj zemē un jāaplaista. Arī Jēzus vispirms “iedarbojas” uz mums dievkalpošanā. Mums ir jāsaņem no viņa, un tikai pēc tam mēs spējam nest labo darbu augļus (Kol. 1:10), jeb veikt Bauslības kalpošanu.
• Miris cilvēks nespēj neko darīt. Vispirms to vajag uzcelt no mirušajiem, lai tas spētu darboties (Jņ. 11:38–44). Tāpat arī Dievam vispirms jūs jādara dzīvu ar Savu vārdu, lai jūs uzceltu no grēku nāves (Ef. 2:1), pirms jūs ticībā spējat darīt Dievam tīkamus darbus – Viņu lūgt, slavēt dziesmās vai dot ziedojumus.

LAI ŠIS ATTĒLS JUMS ATGĀDINA PAREIZO VIRZIENU

Dievs Tēvs nevēlas, lai jūs dievkalpošanā par galveno uzskatītu savu darbošanos. Kā tas redzams Jēzus pārvēršanās notikumā, kas attēlots šajā gleznā, Viņš vēlas, lai jūs īpaši pievērstu uzmanību vārdiem: “To jums būs klausīt” (Mt. 17:5). Kad Dieva spēcīgais un dzīvais vārds tiek uzklausīts, tas paveic lielas lietas jūsos (1. Tes. 2:13), rosinot tādus labus darbus kā lūgšana, dziedāšana, ziedojuma došana un kalpošana savam tuvākajam.

Tāpēc necentieties pirmais pasteigties kaut ko izdarīt Jēzus labā. Pārdomājiet Pētera rīcību šeit attēlotajā notikumā. Pievērsiet uzmanību tam, ko Dievs un Dieva vārds dara jūsos. Ieklausieties Viņā (Mt. 17:5). Dievs grib, lai jūs zinātu, ka labākais veids kā Viņu godāt, kā paust Viņam savu mīlestību un kā Viņam kalpot, ir ieklausīties Jēzus vārdos un paturēt tos sirdī.

Mīļais Kungs Jēzu, palīdzi man, lai nākot uz dievkalpojumu es spētu atvairīt visas citas domas un pievērst savu uzmanību vienīgi Tavam vārdam. Atver manu sirdi Tavam vārdam, lai es ļautu Tev darboties manī, un tādējādi es Tevi godātu un Tev kalpotu, darot tādus darbus, kas Tev ir tīkami. Āmen.