Kristīgās baznīcas godība

Kristīgās Baznīcas locekļiem ir tā augstā privilēģija būt padotiem vienīgi Kristum, savam dievišķajam Kungam un pavēlniekam [1.Kor.3:23; Mt.23:8], un nevienam cilvēkam [1.Kor.7:23; Mt.15:9]. Romas pāvests ir antikrists tieši tā iemesla dēļ, ka viņš sēž Dieva templī, paaugstinoties pāri visam, kas saucas Dievs [2.Tes.2:3-4], tas ir, tādēļ, ka viņš padara pats savus vārdus par ticības un dzīves likumu un standartu. Jāatzīst, ka Dievs patiešām visos laikos atsevišķiem Baznīcas locekļiem piešķir īpašas dāvanas, saucot tos par citu ticīgo skolotājiem [Ef.4:11-13]. Taču šādiem Baznīcas skolotājiem ir jāmāca vienīgi Viņa vārds [1.Pēt.4:11; Jer.23:16-18], nevis savējais.

Saskaņā ar Rakstiem, katrs, kas sludina pats savu vārdu un mācību, ir “uzpūties un nezina nenieka,” un Baznīcai tādi būtu jānoraida kā jānosoda kā Dieva Vārda sagrozītāji un izkropļotāji [1.Tim.6:3-5], kā pavedinoši gari, kuri māca velnu mācības [1.Tim.4:1-3; Kol.2:18-23]. Pat svētie apustuļi nelika sevi paklausīt tik tālu, cik tie bija parasti cilvēki [1.Kor. 3:21-23), bet to vārds bija jāuzklausa un jāuzņem vienīgi tādēļ, ka tas ir Dieva vārds, kurš ir Dieva iedvesmots [1.Kor.4:1; 2:12-13].

Kristīgi mācītāji nav starpnieki starp Dievu un ticīgajiem (priesteri), jo Dieva tronis ir pieejams visiem ticīgajiem ar vienīgā starpnieka, Kristus, palīdzību, ticībā Viņam [Rom.5:1-2; Ef.3:12; Ebr.4:16]. Patiesībā visi ticīgie var tiešā veidā saņemt visas dāvanas un visu svētību, ko Kristus ir nodrošinājis savai Baznīcai, piemēram, žēlastības līdzekļus un debesu valstības atslēgu varu [Mt.16:19; 18:18; Jņ.20:23; 1.Kor.5:3-5, 13]. Vienīgi viņiem ir dota privilēģija sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus, īsāk sakot, viņiem pieder visa atslēgu vara, tādēļ aicināti un ordinēti mācītāji veic savas kalpošanas amata funkcijas vienīgi tās baznīcas vārdā, kas viņus ir aicinājusi.

Uz katoļu iebildumu, ka Mt.16:18 Kristus solās uzcelt Baznīcu uz Pētera personas, Luters pamatoti atbild, ka “visi kristieši, apliecinot Kristu tā, kā to šeit izdarīja Pēteris, kļūst par pēteriem; šī ticības apliecība ir tā klints, uz kuras ir celts Pēteris un visi citi pēteri.” Mūsu Kunga vārdi nevar attiekties uz Pēteri kā uz galveno apustuli vai kā uz visu apustuļu pārstāvi, jo, kā to atklāj konteksts, Pēteris šeit nefigurē kā apustulis, bet gan kā vienkāršs ticīgs kristietis. To, ka par klinti, uz kuras ir uzbūvēta Baznīca, bija jākļūst nevis Pēterim, bet gan viņa kristīgās ticības apliecībai, nepārprotami apliecina teksta vārdi (Πέτρος, πέτρα}*.

Luteram ir taisnība, sakot, ka šajā Rakstu vietā Kristus skaidri nodala Pēteri no viņa izteiktās ticības apliecības, jo, ja Viņš būtu vēlējies padarīt Pēteri par savas Baznīcas klinti, Viņš būtu sacījis: “Tu esi Pēteris un uz tevis Es celšu savu Baznīcu”.

Daži mūsdienu protestantu ekseģēti (piem., Meijers) attiecina terminu πέτρα uz Pētera personu, it kā šeit šis apustulis tiktu iecelts par galveno apustuli, lai arī viņi noliedz secinājumus, kurus katoļi izdara no šīs premisas, attiecinot to uz Romas pontifu. Citi mūsdienu ekseģēti pamatoti attiecina šos vārdus uz Pētera ticības apliecību (Lange, Ēvalds, Vīzelers).

Tam, vai termins πέτρα attiecas uz pašu Kristu vai Viņš apliecināšanu, nav nekādas nozīmes, jo Baznīca, kura ir celta uz Kristus apliecības, ir celta arī uz paša Kristus.

Tāpat kā ticīgie ir iemantojuši visas garīgās dāvanas un visu svētību, ko Dievs dod Kristū Jēzū, tāpat viņiem ir dotas arī visas Dieva laicīgās dāvanas un Viņa svētība, tā ka viņu rīcībā patiesi ir gan visas patreizējās lietas, gan arī visas nākotnes lietas [1.Kor.3:21-23], jo viņi ir Dieva bērni un Kristus līdzmantinieki [Rom.8:14-17].

---

* – Grieķu vārds πέτρος nozīmē ‘akmens,’ ‘klints radze’, savukārt πέτρα nozīmē ‘klints’. Tā kā Kristus šeit ir lietojis divus atšķirīgus vārdus, mēs varam secināt, ka pamats, uz kura tiek celta Kristus Baznīca, nav Pētera persona, bet gan klints [πέτρα], kurai Pēteris pieder.