Inde un pretinde

Nav mazums tādu cilvēku, kas dodas uz baznīcu nolūkā kļūt gudrākiem un morāli spēcīgākiem. Vairāk par visu viņi interesējas par morāles un uzvedības jautājumiem, meklējot dziļāku Dieva gribas izpratni un ceļus, kā jaunās atziņas labāk realizēt dzīvē. Bībele viņiem parasti kalpo līdzīgi kā psiholoģijas rokasgrāmata, kas palīdz pareizi izprast un modelēt dzīvi, bet Kristus kā gudrības un pareizas dzīves modelis. Bīblisks piemērs šādam cilvēku tipam ir jūdu valdības vīrs, farizejs Nikodēms.

Tam, cik maldīga ir šāda kristietības izpratne, uzskatāms pierādījums Jēzus saruna ar Nikodēmu. Šīs sarunas sākumā Jēzus pieprasa no jūdu valstsvīra un reliģijas skolotāja kaut ko tādu, kas Nikodēmama šķiet pilnīgi neiespējams, proti, Jēzus aicina Nikodēmu piedzimt no jauna. Šāda prasība veco farizeju pilnīgi samulsina. Tad sarunas beigās pats Kristus ved Nikodēmu pie ticības un garīgas dzimšanas. Jēzus stāsta viņam par atgadījumu, kas notika ar jūdu tautu tās garajos klejojumu gados Sinaja tuksnesī. Kādu reizi, kad tauta sāka kurnēt par lielajām grūtībām, ko tai nācās pārdzīvot, Dievs viņiem uzsūtīja indīgas čūskas.

Ikviens, ko čūska sakoda, mira. Nekas nespēja cilvēkus glābt, un visi pašdziedināšanas mēģinājumi beidzās nesekmīgi. Tad pēc Dieva pavēles Mozus pagatavoja vara čūsku un turēja to paceltu tautas priekšā. Ikviens, kas vara čūsku uzlūkoja, paļaujoties uz Dieva apsolījumu, tika dziedināts. Jēzus atgādina Nikodēmam šo gadījumu, norādot, ka tāpat kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat arī Viņš tiks paaugstināts pie krusta. Ikviens, kas ticībā uzlūkos krustā sisto Dieva Dēlu, tiks glābts. Tā Kristus norāda, ka ikviens cilvēks ir indīgās čūskas velna sakosts un šis kodiens ir nāvējošs. Vienīgais glābiņš ir Dieva parakstītās zāles pie krusta mirstošais Dieva Dēls.

Ļaujiet man to ilustrēt ar kādu līdzību, kam gan, kā visām līdzībām, ir savi trūkumi, bet kura, es tomēr ceru, palīdzēs labāk izprast Dieva pestīšanas noslēpumu. Proti, mēs zinām, ka ir čūsku ķērēji, kas, lai kļūtu imūni pret čūsku kodumiem, pamazām ir pieradinājušies pie čūsku indes. Viņu asinis satur vielas, kas neitralizē indes iedarbību. Gadījumos, kad čūskas sakož kādu cilvēku, šie čūsku ķērēji dod tiem savas pretindi saturošās asinis. Tā nāvīgi sakostie cilvēki tiek glābti. Līdzīgi tas ir ar indīgās čūskas velna sakostajiem cilvēkiem. Velna kodums ir nāvīgs.

Tādēļ cilvēki iet uz baznīcu nevis uzzināt, kādi psiholoģiski vingrinājumi ir tiem piemērotāki, lai morāli pilnveidotos, bet gan saņemt zāles pret nāvīgo kodumu. Krustā sistā Kristus asinis satur pretindi pret velna kodumiem. Svētajā Kristībā mēs saņemam serumu pret velna indi, un šī vakcīna tiek atjaunota katru reizi, kad saņemam Absolūciju. Arī Svētajā Vakarēdienā mēs atkal un atkal no jauna saņemam Kristus asinis, kas neitralizē jaunos čūskas kodumus. Tādējādi baznīca ir vieta, kuru Kristus iedibinājis kā slimnīcu, lai mēs varētu saņemt zāles pret nāvīgajiem velna kodumiem.