Mūsu aizvietotājs

Tā kā Jēzus – dzīvība, mūsu dzīvība – kā cilvēktapušais Dieva Dēls ir dzīvojis par mums kā mūsu aizvietotājs, tad visa cilvēciskā dzīve caur Viņu būtībā ir vietnieciska dzīve.

Jēzus nebija cilvēks, kas vēlējās sasniegt sava paša pilnību, bet gan Viņš dzīvoja kā tas, kurš sevī bija pieņēmis un nes visu cilvēku Es.

Viņa visa dzīve, darbība un ciešanas bija vietnieciskas. Kas cilvēkiem bija jādzīvo, jāveic un jācieš, tas piepildījās Viņā. Šajā reālajā vietnieciskumā, kas veido Viņa cilvēcisko eksistenci, Viņš ir atbildīgais šī vārda visīstākajā nozīmē. Tā kā Viņš ir dzīvība, tad caur viņu visa dzīvība ir lemta vietnieciskumam.

Atbildība, kas ir vietnieciska dzīve un rīcība, ir būtiska attiecībām starp cilvēkiem. Kristus tapa cilvēks un līdz ar to nesa vietniecisku atbildību par cilvēkiem. Pastāv arī atbildība par lietām, stāvokļiem, vērtībām, taču tikai tad, ja stingri ievēro sākotnējo, būtisko un mērķtiecīgo visu lietu, stāvokļu un vērtību nosacījumu, ko devis Kristus (Jņ.1:4), Dievu, kas tapis cilvēks. Caur Kristu lietu un vērtību pasaule atkal atgūst tās sākotnējo vērstību uz cilvēkiem.