Nemelot sev

“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” [Mt.11:28–30]

Kopš brīža, kad Jēzus sacīja šos vārdus, uz zemes vairs nevajadzētu būt nevienam cilvēkam, kurš justos tik pamests, ka varētu par sevi teikt:

Neviens par mani neinteresējas. Neviens mani negrib. Neviens man nekad nav piedāvājis palīdzību.

Ikviens, kurš savā dzīvē ir dzirdējis šos Jēzus vārdus un tomēr šādi runā, ir melis.

Patiesībā šādi cilvēki nicina un izsmej Jēzu Kristu un Viņa vārdu nopietnību. Jo Viņš ir aicinājis visus cilvēkus – ikvienu, kurš ir noguris un smagi noslogots.

Viņš nav sašaurinājis savu loku. Viņš ap sevi nav sapulcējis garīgi-reliģisku aristokrātiju. Gluži pretēji – Viņš ir padarījis šo loku tik plašu, cik vien iespējams; tik plašu, ka patiesībā neviens cilvēks ar tīru sirdsapziņu nevarētu apgalvot, ka Jēzus uzaicinājums nav domāts tieši viņam, jo ​​viņš nepiederot pie nogurušajiem un smagi noslogotajiem.

Gluži pretēji – šajā uzaicinājumā pārsteidzošākais ir tas, ka tas faktiski nostāda visus cilvēkus neērtā situācijā, liekot atzīt:

• Jēzus uzaicinājums ir domāts arī viņiem.
• Patiesībā – iespējams, viņiem pat vairāk nekā citiem.