Atšķirība starp Sokrātu un Jēzu

Vēl kāda lieta bija raksturīga Jēzus sludināšanā: tās centra bija Viņš pats. Par sevi Viņš runa gluži tāpat, kā Dievs tas Kungs runa Vecajā Derībā: Es esmu, kas Es esmu (2.Moz.3:14).

Tā nebija raksturīga iezīme senatnes gudrajiem vīriem. Piemēram, Sokrāts tā nerunāja. Dāņu teologs Sērens Kirkegors ir uzskatāmi parādījis, kāda ir atšķirība starp Sokrātu un Jēzu. Sokrāts sevi salīdzināja ar “vecmāti, kas saņem jaundzimušos bērniņus”, – viņam bija tikai jāatraisa tā patiesība, kas mīt cilvēka iekšienē. Tādēļ viņš staigāja apkārt un sarunājās ar tautu, viltīgi tos izvaicājot un liekot tiem pašiem domāt; tā tie atrada patiesību un pēc tam Sokrāts tiem vairs nebija vajadzīgs. Kā mēdz sacīt: tas ir vienalga, vai es to iemācos no Sokrāta, kāda cita filozofa vai pat kādas kalpu meitenes.

Taču citādi tas ir ar Jēzu. Viņš ir vienots un nešķirams ar savu vēsti, jā, – Viņš pats ir šī vēsts. Tas, ko Viņš sludina, nav atrodams pašu cilvēku sirdis. Evaņģēlijs mums nāk no Dieva, un tas mums ir jādzird! Tam ir jātop mums pasludinātam – tāpēc ka neviens pats no sevis nevar nonākt pie Evaņģēlija patiesības. Par to, ka Dievs ir sūtījis pasaulē savu Dēlu, lai izpirktu mūsu grēkus, neviens nezināja iekams Dievs to nebija atklājis.

Kad nu šī vēsts ir skanējusi un Patiesību ir saņēmusi tā sirds, kas iepriekš to nepazina, tad kļūst skaidrs, ka pats Jēzus Kristus šeit ir svarīgākais un bez Viņa vairs nevar iztikt. Būtībā viss ir atkarīgs no Viņa. Viņš ir pašas šīs vēsts saturs un būtība: Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais vārds ir piepildīts. (Lk.4:21) Tas, ko pravieši ir runājuši, ir piepildījies Jēzus personā.

Tā mēs uzzinām, kas ir Evaņģēlija vēsts būtība.