Par baznīcas brīvību

Noklausies šo e-publikāciju

Mēs nedomājam, ka šīs mazās brīvbaznīcas spēs atdzīvināt mirstošās valsts un nacionālās baznīcas, proti ­ procesu, par kuru nepārprotami liecina statistika. Tāpat mēs nedomājam, ka šīs atsevišķās draudzes spēs apstādināt arvien straujāko un straujāko sekularizācijas procesu. Tas nenotiks, kaut vai tādēļ vien, ka tas darbs, kas ir atstāts novārtā gadsimtiem ilgi, nevar tik atjaunots pāris paaudžu laikā.

Pēc politisku un nacionālu interešu radītās luteriskās Bavārijas zemes baznīcas pievienošanas apvienotajai Evaņģēliskajai baznīcai Vācijā, Bavārijas baznīcas administrācija atstādināja no amata kādu konfesionālu šīs baznīcas mācītāju Frīdrihu Vilhelmu Hopfu, kas iebilda pret šādu luterisko ticību kompromitējošu apvienību. Šajā sakarībā Erlangenes universitātes prorektors Hermanis Zasse 1949.gadā publicēja luterāņu mācītājiem adresētu vēstuli, kurā paustās domas varētu interesēt arī Latvijas luterāņus, kas cīnās par savas ticības skaidrību un brīvību. Šīs vēstules nosaukums ir Par baznīcas brīvību: teritoriālās baznīcas un brīvbaznīcas problēmu.Tālākajās rindās es centīšos galvenajos vilcienos atreferēt Dr. Zasses domas.

KĀ SAVU BRĪVĪBU ZAUDĒJA SENBAZNĪCA?

Kad Konstantīnam Lielajam (288­-337) pēc uzvaras pār saviem pretiniekiem bija izdevies kļūt par vienīgo valdnieku Romas impērijas rietumos, viens no pirmajiem viņa rīkojumiem bija adresēts Āfrikas prokonsulam, pavēlot sniegt finansiālu atbalstu baznīcai. Kristīgā baznīca to uztvēra, kā valsts vēlēšanos atlīdzināt par iepriekš nodarītajiem postījumiem. Valsts jau sen sponsorēja citas Romas impērijas reliģijas, un tas šķita tikai normāli, ka tagad viņu skaitam pievienojās arī kristīgā baznīca. Sev par lielu pārsteigumu Konstantīns saņēma prasību no Kartāgas bankas ar jautājumu ­ kurai no divām baznīcām palīdzība jāsniedz? Izrādījās, ka Ziemeļāfrikā viena otrai blakus atradās divas baznīcas. Imperatoram tagad vajadzēja noteikt, kura no baznīcām ir likumīga un kura ne. Lai gan viņam nekad tā arī neizdevās šo uzdevumu atrisināt, tomēr kā kristietības glābējs viņš ne tikai uzskatīja, ka viņam šādas tiesības ir, bet uztvēra to arī kā savu pienākumu. Tā iesākās valsts ­ baznīcas sistēma: nedabiska un tādēļ neizdevusies laulība, kuras laikā abi partneri tikai līdz sāpēm noberza viens otra sānus. Jau 4. gadsimtā šī sāpīgā savienība baznīcā lika atskanēt ilgu pilnām nopūtām, kas vēstīja, ka kristieši ir gatavi atteikties no zeltītām bazilikām, lai atgrieztos katakombās un baudītu zaudēto brīvību. Spriedze starp valsti un baznīcu turpinājās viscaur viduslaikiem, līdz Luters ar savu mācību par garīgo kalpošanu un laicīgo varu pārcirta šo Gordija mezglu. Augsburgas apliecība XXVIII artikulā, atzīstot baznīcas un valsts funkciju atšķirīgumu, šajā jautājumā ir kategoriska:

“Nedrīkst sajaukt baznīcas varu un laicīgo varu.”

Visā baznīcas vēstures gājumā nav trūcis cilvēku, kas apzinājās tās postošās sekas, kam neglābjami vajadzēja izrietēt no baznīcas un valsts varas saplūšanas. Tomēr šo saprātīgo uzskatu paudēji arvien bija mazākumā. Tas notika tādēļ, ka jau pirms Konstantīna laikiem pati baznīca vienmēr ir sirgusi ar nelaimīgu mīlestību pret valsti, kuru centusies piepildīt, stājoties pazudinošās laulībās. Jau III gadsimtā ķeceris Samosatas Pāvils vērsās pie laicīgās varas ar lūgumu, lai tā palīdzētu izšķirt dogmatiskus jautājumus. Lai gan saskaņā ar 1. Vēstules korintiešiem 1. nodaļas 6. pantu senās baznīcas locekļiem bija aizliegts vērsties tiesā vienam pret otru pat civilos jautājumos, Romas baznīca jau III gadsimtā spēja demonstrēt savu meistarību jurisprudencē. Tā iesūdzēja tiesā kādu laicīgu iestādījumu, lai īstenotu nodomu celt baznīcas ēku tieši valsts tribunāla priekšā. Lai gan Romas baznīcai vēl nebija pat legālas eksistences tiesības, tā šajā tiesas procesā panāca uzvaru! Romas baznīca to spēj, jo, lai kas tā arī būtu, tā vienlaicīgi ir arī kaut kas līdzīgs valstij, kura cenšas panākt vienošanos ar otru valsti.

Tā tas bija toreiz, un tā tas ir tagad. Roma arvien ir Roma. Diemžēl šis kārdinājums nodibināt ciešākas attiecības ar valsti, lai kaut ko iegūtu no tās varas, nav bijis svešs arī luterāņiem.

VALSTS UN LUTERĀŅU BAZNĪCA LAIKĀ PĒC REFORMĀCIJAS

Lutera princips par garīgas un laicīgas varas nošķiršanu nekad nav kļuvis noteicošais Eiropas luterāņu baznīcās un valstīs. Šis bija viens no jautājumiem, kurā Luters visu laiku pauda savu neapmierinātību, sūdzēdamies par firstiem un viņu juristiem. Atbildība šajā jautājumā lielā mērā gulstas uz valsts pleciem. Jau vēlīnajos viduslaikos tika izveidotas teritoriālās baznīcas pārvaldes, kas vēlāk kļuva par tramplīnu absolūtai valsts varai ar pretenzijām ne tikai uz pavalstnieku miesu, bet arī dvēseli. Baznīca nedz spēja, nedz arī drīkstēja stāties pretī šim procesam ar fizisku spēku, bet tas bija vienīgais veids, kā to apstādināt. Tomēr vienu lietu gan baznīcai nevajadzēja darīt, proti, nevajadzēja pašai teoloģiski attaisnot tai nodarīto netaisnību. Diemžēl šķiet, ka neatņemama teologu darbības sastāvdaļa ir ­ mēģinājumi ar teoloģiskiem argumentiem pamatot katru laicīgās varas kaitīgo ietekmi, vienalga: vai tā būtu no Bismarka, bez kura svētbildes nebija iedomājama neviena luterāņu mācītājmāja Vācijā; vai no Fīrera, kas saskaņā ar oficiālajiem baznīcas dokumentiem un mācītāju rokasgrāmatām bija Dieva dots; vai no Bāzeles augstākās padomes; vai no XVI gadsimta karalienes Elizabetes; vai no Anglijas parlamenta, kas līdz pat 1928.gadam atteicās apstiprināt jauno Kopīgo lūgšanu grāmatu; vai no Dānijas reihstāga, kas pieņēma lēmumus par sieviešu aicināšanu mācītāja amatā, un tūdaļ uzradās bīskaps, kas veica jauno baznīcas amata tīkotāju ordināciju. Jā, vienmēr baznīca ar pateicību un entuziasmu ir pieņēmusi savas ticības brīvības ierobežojumus. Tā pārdod savas ķēnišķīgās brīvības pirmdzimtību par zupas šķīvi, lai varētu veikt nacionāla mēroga misiju. Kā atzīst Zasse, evaņģēliskajā baznīcā Vācijā ir grūti iedomāties situāciju, ka baznīcai varētu būt arī bīskaps, kas vienlaikus neuzņemas arī politisku lomu un ar tās palīdzību nestutē savu varu baznīcā un ar savu baznīcas varu savu politisko ietekmi. Šķiet, ka šī tendence turpināsies līdz pat tiesas dienai. Škiet, ka šāda baznīca pakļausies ikviena zvēra valdzinājumam, kas vien parādīsies no bezdibeņa, ja tik tā runas tonis būs kaut cik reliģisks.

BRĪVBAZNĪCU NOZĪME

Luteriskās brīvbaznīcas Eiropā nekad nav bijušas lielas un līdz ar to arī ietekmīgas. Tas, ar ko tās var lepoties, ir tas, ka tās arvien ir kalpojušas kā lielo valsts vai nacionālo baznīcu sirdsapziņa. Neņemot vērā savu mazumu un vājumu, tās tomēr neļāva 1866. gada ūnijas centieniem aprīt visas Prūsijas provinces. Tās atteicās no hitleriskās varas sludināto nacionālo interešu vilinājumiem un nekļuva par Deutsche Christen daļu. Brīvbaznīcu ticības apliecība joprojām galvenokārt izpaužas ar pašu viņu esamības faktu kā tādu. Tās ir draudzes, kas atšķirībā no valsts un nacionālajām baznīcām zina, ka viņu pastāvēšana nav atkarīga no tā, cik lielā mērā tās spēs ietekmēt politiskos procesus, nedz arī no saistībām ar valsti un tās finansiālā atbalsta, bet gan vienīgi no Kristus vārda un sakramentiem, un tā, ko Vārds un sakramenti rada. Tās ir mazas baznīcas, bet tomēr tās nevajadzētu ignorēt, jo tās visas pasaules priekšā liecina, ka patiesi brīva baznīca tomēr var būt un pastāvēt. Tieši šā iemesla dēļ lielajām teritoriālajām baznīcām vajadzētu luteriskās brīvbaznīcas uzskatīt par saviem sabiedrotajiem. Tā vietā, lai zākātu tās par sektām, tām vajadzētu meklēt patiesas sadzīvošanas iespējas.

Mēs nedomājam, ka šīs mazās brīvbaznīcas spēs atdzīvināt mirstošās valsts un nacionālās baznīcas, proti ­ procesu, par kuru nepārprotami liecina statistika. Tāpat mēs nedomājam, ka šīs atsevišķās draudzes spēs apstādināt arvien straujāko un straujāko sekularizācijas procesu. Tas nenotiks, kaut vai tādēļ vien, ka tas darbs, kas ir atstāts novārtā gadsimtiem ilgi, nevar tik atjaunots pāris paaudžu laikā. Mūsu luteriskās brīvbaznīcas blakus lielo valsts un nacionālo baznīcu katedrālēm un resursiem, sevi redz tikai kā galējas nepieciešamības sekas. Tomēr tajā pašā laikā mēs apzināmies, ka Dieva namā būtisks ir nevis tā lielums vai iekārtojuma greznums, bet gan tas, kas tur tiek sludināts un pielūgts. Tāpat arī mēs nedomājam novaciāņu vai donātistu garā sevi paaugstināt pāri pār citām baznīcām. Kā patiesas luterāņu baznīcas, brīvbaznīcas zina, ka tās nav nekas vairāk kā tikai nožēlojamu grēcinieku pulciņš. Taču tās arī apzinās savu nozīmi, atzīstot par saviem Mārtiņa Lutera vārdus, adresētus Anglijas karalim Henrijam VIII:

“Kas attiecas uz mani un manu dzīvi, tad es vēlos pazemoties ikviena cilvēka priekšā.. Jo, es droši zinu, ka, stingri ņemot, savas dzīves dēļ es nepelnu neko citu, kā vien elles bezdibeni.. Taču amata un mācības dēļ, lai neviens negaida no manis pacietību vai pazemību.. Šajā ziņā viņiem vajadzētu mani uzskatīt par dzīvu svēto.” (WA 23:29)

Un tādēļ, ka luteriskās brīvbaznīcas labāk par ikvienu zina, ka tās nav sektas, kuru locekļus lielās teritoriālās baznīcas varētu atkarot sev, bet gan īstas, patiesas luterāņu baznīcas, kas nevar vienaldzīgi noraudzīties, kā mirst luteriskās ticības apliecības un līdz ar to pareizs Bībeles skaidrojums, tās ar savu vienkāršo jā ir jā un nē ir nē teoloģiju stāv iepretī vispārējai varbūt, ka un iespējams, ka teoloģijai. Tas ir vienīgais ko vēlas šīs mazās, brīvās baznīcas, proti, nepakļauties kārdinājumam, kas vajā baznīcu no tās dzimšanas līdz pat pašām pēdējām dienām. Nepakļauties kārdinājumam neapzināti un negribot, un tādēļ ar vēl briesmīgākām sekām, nodot un aizliegt Jēzus Kristus Evaņģēliju pasaules priekšā. Šis ir vienīgais iemesls tām cīņām, kuras izcīna mūsdienu konfesionālās luteriskās brīvbaznīcas.

Šīs Hermaņa Zasses domas ļauj šajā Kristus ciešanu laikā ieraudzīt luterisko brīvbaznīcu dzīvi kā īstu patiesa gavēņa piemēru. Tie nav muļķīgi, naivi, pašizdomāti upuri, kurus tās nes, nedz arī teatrāli mākslota Zaļās ceturtdienas kāju mazgāšanas pazemība, ko pavada gozēšanās laicīgās varas labvēlībā un lepnībā. Upuris, ko nes brīvabaznīcas, ir patiesa atteikšanās no visa, ko par Evaņģēlija cenu varētu dot šī pasaule. Tādēļ luteriskās brīvbaznīcas labprātīgi uzņemas Kristus krusta kaunu, paciešot gan savu mazumu, gan nespēku, gan apvainojumus sektantismā un šķeltniecībā, vienlaikus turpinot lūgt par patiesu baznīcas vienību, jo šķiet, ka viņas vienīgās vēl joprojām īsti zina, ko baznīcas vienība nozīmē.