Novirze neatlaidīgi cenšas gūt pārākumu

Noklausies šo e-publikāciju

Kad novirze ieviešas baznīcā, vienmēr var izšķirt trīs tās attīstības pakāpes. Sākumā tā prasa toleranci.

Tās piekritēji vēršas pie vairākuma, sakot: Nevajag no mums baidīties; mūsu nav daudz un mēs esam vāji; tikai lieciet mūs mierā un mēs netraucēsim citus viņu ticībā. Protams, baznīcas mācībai ir savi principi, bet mēs nekad tajos neiejauksimies. Vienīgais, ko mēs lūdzam – lai neviens nejaucas mūsu personīgajos ieskatos.

Kādu laiku samierinājusies ar šādu stāvokli, novirze pieprasa līdztiesību. Patiesība un novirze pastāv līdzās, un baznīca nedrīkst pasākt neko, kas izskatītos pēc izšķiršanās starp abām, jo tas tiktu uztverts kā parcialitāte. Pieprasīt lielākas tiesības patiesībai būtu fanātisms. Mums nav jācenšas vienam otru pārliecināt, bet iestāties par patiesību tikai tāpēc, ka tā ir patiesība nozīmē atbalstīt vienu pusi. Būtiskais ir tas, kas patiesības un novirzes piekritējiem ir kopīgs. Jebkas, kas tos šķir, ir ipso facto [paša fakta dēļ] nebūtisks. Ikviens, kurš šādām lietām piešķir nozīmi, ir baznīcas miera grāvējs…

Pēc tam novirze jo drīz sasniedz savu galamērķi, pieprasot sev pārākumu.