Kas ir pilnība kristietim?

“Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.”” (Mk.7:36-37)

Tie, kas atveda kurlmēmo pie Kristus, jau bija attaisnoti; Dievs ar Savu Garu bija sācis svētdarīšanas darbu viņu sirdīs. Neapšaubāmi, viņi vēlējās labu, publiski plātīdamies ar Kristus godības pilno, brīnumaino darbu, bet tomēr viņi ar to grēkoja. Viņu dedzība nebija pilnīgi tīra, jo ar to viņi pārkāpa Kristus pavēli. Viņu citādi labais darbs bija aptraipīts ar patvaļu un nepaklausību. Viņi rīkojās bez aicinājuma. Tomēr viņi visu to darīja nevis aiz ļaunprātības, bet gan aiz vājuma.

Taisnošana notiek acumirklī. Tiklīdz grēcinieks, izmisumā, atzīst savu grēku un vēlas žēlastību un pestīšanu, Dievs debesīs pasaka vārdu, un attaisnošana ir notikusi. Svētdarīšana, gluži pretēji, nenotiek acumirklī. Tā notiek pakāpeniski un turpinās līdz mūsu dzīves beigām. Taisnošana ir nekavējoties pabeigta. Katrs, kurš tiek attaisnots, uzreiz saņem pilnīgu grēku piedošanu, pilnīgu Kristus taisnību un jaunu statusu – Dieva bērna statusu. Svētdarīšana, kas seko attaisnošanai, sākas lēnītiņām un turpinās līdz nāvei, bet nekad nesasniedz pilnību. Diemžēl ir entuziasti, kas izliekas, ka cilvēks var novest svētdarīšanu līdz pilnībai. Taču tikai liekulis vai tāds, kas sevi māna, var uzdrošināties pacelties pāri apustuļiem un praviešiem un apgalvot, ka viņš ir pilnīgs svētdarīšanā. Kas domā, ka ir pilnīgs, vairs nevar lūgt Tā Kunga lūgšanas piekto lūgumu; viņam vairs nav vajadzīgs Glābējs un Evaņģēlijs.

Svētais Pāvils par pilnību saka šādi: “Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas.” (Fil.3:15) Kā tas var būt? Iepriekš viņš bija teicis: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs.” (Fil.3:12) Pilnība kristietim ir skaidra atziņa, ka viņš pats ir nepilnīgs, bet tomēr pilnīgs Kristū Jēzū. Ir daudzi, kas šaubās, vai viņi pareizi parāda savu žēlastības stāvokli, jo turpina sajust grēka dzīvi savā sirdī. Viņi domā: “Ja es atrodos žēlastībā, manā dvēselē jābūt arī tik spēcīgai žēlastības sajūtai, lai es vienmēr varētu uzvaroši un ar prieku pārvarēt grēku, miesu, pasauli un velnu. Tā vietā es katru dienu cīnos ar grēku un tādējādi jūtu, ka manai ticībai nav uzvarošas varas pār pasauli un grēku.”

Kad cilvēks tiek attaisnots, Dievs parasti ļauj viņam nobaudīt Savas žēlastības saldumu, lai grēcinieku no pasaules pievilktu pie Sevis. Šajā brīdī daudzi iesācēji Kristū domā, ka ir atbrīvojušies no pasaules, grēka un sātana. Bet, ja tā būtu patiesi, nebūtu ilgi jāgaida, līdz šāds cilvēks kļūtu drošs un lepns. Tāpēc mūsu uzticīgais Dievs atņem saldās žēlastības un spēka sajūtas lielākajai daļai Savu ticīgo, un no tā laika Viņš šādas svētības piešķir niecīgi un ļauj Saviem kristiešiem augt pazemībā. Kad cilvēks kļūst patiesi nabags, viņam katru dienu jālūdz Dievam par visu un jāturas pie Jēzus žēlastības vārda, lai viņš nepazustu. Viņš arī nonāk pie atziņas, ka Dieva žēlastības darbs svēttapšanā atklājas faktā, ka viņa gars turpina cīnīties pret viņa miesu. Ja viņš jūt, ka viņā plosās grēks, bet kaut kas cits viņā neļauj grēkam gūt virsroku pār viņu, tas viņu mudina uz lūgšanu un ved pie Dieva vārda. Ja viņš pakļaujas grēcīgiem kārdinājumiem, viņš dodas pie Jēzus un lūdz Viņam piedošanu. Šāds cilvēks nav miris, jo mirusi sirds vairs nepukst.

Tad nu – lai mēs, kas jau esam iesaistījušies šajā cīņā, drosmīgi turpinām cīņu! Tomēr necīnīsimies savā spēkā, bet gan katru dienu smelsimies spēku no dievišķās žēlastības avota Kristū Jēzū! Tad mēs varam būt pārliecināti, ka noturēsimies cīņā un sasniegsim uzvaru.