Riebīgi netikumi, ko Dievs ir aizliedzis Bībelē

“Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev.” (Ps.5:5)

Sevis slavēšana un plātīgums noteikti ir riebīgi netikumi, ko Dievs ir aizliedzis savā Vārdā. Jeremija saka: “Tā saka Tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību.” (9:22-23) Pat dabiskajam, miesīgam cilvēkam, kuram nav nepatikas pret grēku, ir ārkārtīgi pretīgi klausīties kādu, kurš runā tikai par sevi, savām labajām īpašībām, saviem lielajiem darbiem un bagātībām, savām prasmēm un gudrību un pat savu dievbijību. Šāda lielīšanās visiem rada aizdomas. Cilvēki sliecas domāt, ka tie, kas sevi slavē, to dara tikai tāpēc, ka neviens cits to nevēlas darīt. Jebkurā gadījumā tiem, kas bezgalīgi sludina savas labās īpašības, trūkst visu labo īpašību vainaga: pazemības.

Kas ir pazemīgs, tas par sevi daudz nerunā. Viņš iet apkārt klusi, dāvādams katram savu godu, bet nemeklēdams slavu sev. Parasti, kad šāds indivīds sastopas ar kaunu, viņš redz, ka līdzcilvēki ir daudz gatavāki viņam just līdzi, nekā tiem, kas vienmēr cenšas izrādīt sevi kā kaut ko diženu. Kuram gan bija kādas simpātijas pret lepno Nebukadnēcaru, kurš bija dziļi pazemots īsi pēc tam, kad paziņoja: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?” (Dan.4:27) Kurš gan nepriecātos, ieraugot plātīgo Goliātu, kas smiltīs nokauts ar akmeni no maza ganiņa siksnas, kuru ienaidnieks uzskatīja par pārāk nenozīmīgu, lai cīnītos, jo viņam trūka zobena, šķēpa un vairoga? Kura sirds gan nesasiltu tūkstošreiz ātrāk pret muitnieku, kaut arī viņš bija dziļi grēkā kritis cilvēks, kā pret farizeju? Jo pirmais teica: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs,” bet otrs, pilns pārdrošības attiecībā uz savu svētumu, lūdza: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.” (Lk.18:13, 11)

Patiesie kristieši nevar paciest lielīgumu un plātīgumu. Patiešām, viņi kļuva par kristiešiem, darbojoties dievišķajam Garam, kas lika viņiem atzīt, ka viņi ir grēcinieki un pilnīgi bez nopelniem Dieva priekšā. Tomēr ar Dieva žēlastību un ticību Kristum viņi ir izpirkti. Svētais Pāvils saka: “Kur nu paliek mūsu lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Ar darbiem? Nē, bet ar ticības bauslību.” (Rom.3:27) Tāpēc uzticīgi kristieši labprāt atzīst sevi par nabadzīgiem un grēcīgiem radījumiem, pret kuriem Dievs ir izrādījis lielu žēlastību. Pat pats Kristus runā šādi: “Bet Es nemeklēju Savu godu; … Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas.” (Jņ.8:50, 54)

Ko tad lai saka nabaga cilvēks par sevi, pat ja viņš būtu labākais no kristiešiem? Tā vietā, lai lielītos ar savu gudrību, viņš atzīst savu aklumu. Tā vietā, lai norādītu uz saviem tikumiem — viņa labajiem darbiem, maigo sirdi un taisnību — viņš atzīst savu grēcīgumu. Tā vietā, lai cildinātu savu spēku, prasmes un bagātību, viņš koncentrējas uz savu niecīgumu! Viņš atceras apustuļa Pāvila vārdus, kas teica: “Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” (1.Kor.4:7) Ikviens, kurš ir apmierināts ar sevi un meklē ar to godu, noteikti nav īsts kristietis.