Apustuliska baznīca

Lai saprastu moderno apustuliskās sukcesijas jautājumu, vispirms ir jāapzinās, ka apustuliskums attiecas uz baznīcas būtību un ka tāpēc katra baznīca, katra kopība, kas pretendē uz baznīcas nosaukumu, grib savā veidā būt apustuliska baznīca.

Katoļu teologi izšķir sākotnējo apustuliskumu, mācības apustuliskumu un sukcesijas apustuliskumu. Uz pirmajiem diviem pretendē ikviena baznīca. Jo katra baznīca savu izcelšanos beigu beigās saista ar apustuļiem un līdz ar to ar pašu Jēzu Kristu. Nav iespējams teikt: luteriskā baznīca un citas protestantiskās baznīcu kopienas ir radušās XVI gadsimtā vai pat vēl vēlāk, bet Romas baznīcas sākums ir meklējams pie Jēzus un apustuļiem. Pret to protestētu jau Austrumu baznīca. Kur bija pāvesta baznīca, kad nebija vēl nekādas pāvesta varas?

Spriedums par to, vai kādas baznīcas sākums ir vai nav meklējams Jaunās Derības baznīcā, ir tīrs ticības spriedums. Baptisti un Kristus mācekļi pretendē uz to, ka tieši viņu baznīca esot Jaunās Derības laika baznīca, tāpat kā mūsu luteriskie tēvi nekad nav nodibinājuši jaunu baznīcu, bet tikai ir bijuši pārliecināti, pretēji no Evaņģēlija atkritušajai Romai, ka ir atjaunojuši tīro apustulisko mācību un līdz ar to – īsto Kristus baznīcu. Tie ir ticības spriedumi, un to nevajadzētu pārbīdīt vēsturiskā plāksnē, kā tas, piemēram, notiek polemikā starp anglikāņiem un angļu katoļiem, kur katra puse grib pierādīt, un, proti, no vēstures, ka tā esot Anglijas viduslaiku baznīcas leģitīmais turpinājums. Mēs, luterāņi, nevaram par to spriest, kā to par mums bieži domā. Jo tā vienmēr ir bijusi grūta problēma – noteikt kāda vēsturiska veidojuma identitāti. Par to, protams, drīkst runāt, ka ir viena angļu un viena vācu tauta, kas turpinās caur gadu simtiem. Bet, ja paskatāmies tuvāk, tad pamanām, cik lielas ir atšķirības. Kādā nozīmē angļu tauta Henrija VIII laikā ir identiska ar mūsdienu desmit reižu lielāko angļu tautu? Un kādā nozīmē šodienas vācu tauta ir identiska ar to, kāda tā bija Lutera laikā? Vai tā nebija vairāk nekā fikcija, ja uzskatīja, ka Svētā Romas valsts turpinājās tālāk Bizantijā, Kārļa Lielā valstī, Otto Lielā vācu valstī līdz tās sabrukumam 1806.gadā? Vai šodienas Romas baznīca ir kādā nozīmē identiska ar Pētera laika baznīcu tāpat kā pirmo gadsimtu Romas impērija ar Romas valsti 1800.gadā?

Saka, ka atšķirība starp pirmskonstantīna un pēckonstantīna baznīcu ir lielāka nekā starp Vakarzemju baznīcām pirms un pēc reformācijas. Vēsturiski šeit nekas nav jāpierāda. Sākotnējais apustuliskums, pretenzija, ka tā baznīca, kurai es piederu, ir identiska ar apustuļu baznīcu, ir ticības lieta. Atbilde saistās ar to, vai es savas baznīcas mācību uzskatu par apustulisku. Luteriskās baznīcas pretenzija būt par apustulisku baznīcu sakrīt ar pretenziju saglabāt Jaunās Derības mācību. Tas katrā ziņā mums, luterāņiem, ir izšķirošais jautājums: kur ir apustuļu mācība šodien?

Dabiski, ka katra baznīca apgalvo, arī mācības apustuliskums nozīmē, ka ir apustuliska. To ir ārkārtīgi svarīgi atzīmēt, kādās grūtībās attīstoties, galvenokārt kopš reformācijas, ir nonākusi Romas baznīca. Kad Luters sāka savu darbu, viņš vēl varēja Romas baznīcas ietvaros atsaukties uz sola scriptura. Jo blakus pastāvošā, kaut arī ļoti izplatītā un, kā to parāda Austrumu baznīca, ļoti senā tradīcijas mācība kā Rakstu papildinājums vēl nebija dogmatizēta. Pirmo reizi tradīciju blakus Rakstiem kā līdztiesīgu otru atklāsmes avotu nolika Tridenta koncils. Bet tur, kur ticības pamatā vairs nav Svētie Raksti un netiek ievēroti Šmalkaldes rakstu norādījumi, baznīcā ienāk entuziasms, kas iziet ārpus Jaunās Derības mācības, izjauc to un atmet baznīcas apustuliskumu. Tā ir viena no dziļākajām Lutera atziņām, kuru viņš izsaka arī Šmalkaldes rakstos, ka ārējā vārda, Rakstu vārda un Rakstiem atbilstoša sprediķa neievērošana noved pie entuziasma, pie laicīgā cilvēka pēc grēkākrišanas reliģijas, kas Dieva vietā noliek pašu cilvēku. Luters redz, ka tā ir liela ķecerība, kura piemīt kopīgi entuziastiem, pāvestam un Muhamedam – trim lielajiem antikrista tēliem, kurus viņš pazīst, kā viņi visi trīs atsaucas uz bieži pārprastajiem Tā Kunga vārdiem no Jāņa evaņģēlija (16:12): “Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā.” To labprāt klausās pāvests, Kenterberijas arhibīskaps, kvēkeri, liberāļi un visi ķeceri. Bet noteikumu, pēc kura mēs pazīstam, vai tas patiešām ir bijis Svētais Gars, kuru esam dzirdējuši, vai tikai cilvēka gars, vai vēl kas ļaunāks, proti, ka Svētais Gars ņems “manējo” un “mani apskaidros”, tātad arvien dziļāk skaidros Evaņģēliju un slavinās Jēzu, to cilvēka gars tik labprāt aizmirst. Pie kā tas noved, parāda Romas baznīcas vēsture – lielākā kristietības traģēdija. Tradīcija ir kā balons saitē, kas vairāk vai mazāk piesaistīts apustuliskajai liecībai. Bet, izskaidrojot Rakstus un tradīciju kā līdztiesīgus neviens atklāsmes avotus, saite tiek pārgriezta un balons lido tur, kur vējš to nes nezin, uz kurieni. Tas ir atklājies tikai gadsimtu gaitā. Kopš XIX gadsimta tas kļuva jau tik skaidrs, ka labākos katoļus pat pārņēma bailes. Visas modernās dogmas – nevainīgās ieņemšanas mācība 1854.gadå, Vatikāna pāvesta dogma līdz Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs dogmai, nav pierādāmas ne pēc Rakstiem, ne pēc pirmo gadsimtu tradīcijas. Senā baznīca no tā neko nav zinājusi. Romas baznīcas mācība nav vairs apustuliska. Ja vēl 1854. un 1870. gadā bija iespējams atsaukties uz relatīvi senu vai par tādu uzskatītu tradīciju un interpretēt Bībeles pantus tā, lai tie būtu pieņemami ticīgiem katoļiem, tad ar 1950.gada dogmu tas izbeidzās. Jo Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vēlāku laiku leģenda, un mācība par Mariju kā visu žēlastību vidutāju, kā līdzpestītāju ir “konklūzijas teoloģija”. Ar “attīstības teoriju”, ko ir izveidojis Dž. H. Ņūmens un kas tika kāri uztverta – tā, starp citu, ir atrodama jau pie Moehlera – ir mēģināts attaisnot modernās dogmas. Šī mācība, romantisma un visa XIX gadsimta kopējais produkts (paralēles ar Darvinu un Marksu ir skaidri redzamas), pieņem, ka baznīcas mācība baznīcas sākuma stadijā bija iedīglī un attīstījās no gadsimta uz gadsimtu. Vai tā tas nebija arī ar Sv. Trīsvienības un Dieva-Cilvēka personas dogmām?

Bez šaubām, ka šīs mācības ir kļuvušas pilnīgi saprotamas tikai paaudžu gaitā. Bet tās bija jau no paša sākuma apustuliskajā liecībā. Jaunajā Derībā ir rakstīts, ka Jēzus Kristus nav radība, bet mūžīgais logos un ka Jēzus Kristus patiesais Dievs un patiesais cilvēks reizē ir viena persona. Tas, kas baznīcā var attīstīties, ir arvien dziļāka apustuliskā vārda izpratne. Bet nekas nevar attīstīties, kas nav šajā vārdā. Šodien katoļu teoloģijā tiek apspriesti tādi jautājumi kā, piemēram, vai Marija vispār ir nomirusi. Parādās jautājumi, uz kuriem ir jāsniedz atbildes, piemēram, par pāvesta nemaldīguma būtību un izplatību. Ja ir kanonizēta Bernadette un baznīca viņu svinīgi ir “paaugstinājusi altāru godam”, vai labs katolis tad vēl var noliegt Lurdas parādību īstumu? Ja izsekojam tālāk jautājumam par pāvesta mācītāja amata autoritāti, vai mēs tad nenonākam pie punkta, kur blakus Rakstiem un tradīcijai parādās vēl trešais mācības avots, proti – Kristus vietnieks uz zemes?

Katoļu baznīca gan ļoti nopūlas godināt Rakstus – šajā ziņā daža laba protestantu baznīca varētu no tās mācīties un visos mācības skaidrojumos jautāt pēc Rakstiem un tradīcijas. Bet kā ir ar privātajām atklāsmēm, ja tās vairs nav kādas nepazīstamas personas atklāsmes, bet paša pāvesta? Ja viņš patiešām Fatimas saules brīnumu ir piedzīvojis arī Romā, ja viņam ir bijusi Kristus vīzija, kāpēc viņš to nepaglabā pie sevis, kā tas pienāktos? Kāpēc pilsētai [Romai] un pasaulei tiek izsludināts presē? Kāpēc ticīgais katolis bez kritikas uzņem katru pāvesta vārdu par ticības un tikumības jautājumiem? Vai tādēļ, ka viņš to ir pārbaudījis pēc Rakstiem un tradīcijas?

Protams, ka nē, bet gan tāpēc, ka pāvests ir teicis: “Pāvesta vārds ir Dieva vārds”. Tā varēja izlasīt kara laikā kādā Zalcburgas arhibīskapa gavēņa vēstulē uz Doma baznīcas durvīm. Tā nu mēs uzzinām, ka kādreiz arī cilvēcisks vārds var būt Dieva vārds. “Vai tu tici arī, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” mēs jautājam grēksūdzē. Bet tikai Dieva vārds, Evaņģēlija vārds, apustuliskās vēsts dzīvās pasludināšanas vārds šodien var būt Dieva vārds. Kādos gaisīgos augstumos lido šķietamās tradīcijas balons pēc tam, kad ir pārgriezta saikne ar Rakstiem?

Reizē ar sola scriptura atkrīt arī dievišķā atklāsme un tās autoritāte. Tikai ar šausmām var domāt par to briesmīgo likteni, ko Romas baznīca pati sev gatavo. Tā taču ir galu galā kristietības lielākā un iespaidīgākā baznīca. Bet vai tā ir vairs baznīca, kurā dzīvoja mūsu tēvi viduslaikos? Vai tā vēl ir apustuliska baznīca? Vai tā nav pazaudējusi mācības apustuliskumu?

Tā jau nav, ka apustuliskā liecība tajā būtu pavisam nomirusi. Tā vēl tur ir. Citādi Romā vispār vairs nebūtu nevienas baznīcas. Arī šajā baznīcā cilvēki tic uz Pestītāju Jēzu Kristu kā vienīgo vidutāju starp Dievu un cilvēkiem. Arī šajā baznīcā Kristus ir klātesošs žēlastības līdzekļos, kādi tie ir. Arī šajā baznīcā atdzimst cilvēki mūžīgai dzīvei. Bet tur ir arī kas cits, tas briesmīgais, ko redzēja Luters, antikristīgā cilvēka pašpaaugstināšanās, vai tas būtu Marijas kults vai pāvesta godināšana. Mēs to varam konstatēt tikai grēku nožēlas pilnā sevis izpētē. Iespējams, ka tā pati kristietības nāves slimība sēž arī mūsos un mūsu baznīcā un kuru katru brīdi var izlauzties uz āru. Ko par to saka Luters?

Apkopojot: entuziasms slēpjas Ādamā un viņa bērnos no pasaules sākuma līdz beigām, no vecā pūķa, kas tajā iedibināts un ar ko tā saindēta, un kas ir visas ķecerības, arī pāvesta un Muhameda, sākums, spēks un vara. Tāpēc mums vajag un ir jāpastāv uz to, ka Dievs negrib ar mums, cilvēkiem, citādi rīkoties kā vien caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, ko gars bez šāda vārda slavina, ir no velna.

Tas ir nopietns brīdinājums katrai baznīcai, un mēs nevaram atklāt šo ķecerību citās baznīcās, visā nopietnībā sev nejautājot: “Vai es tas neesmu?”