Ielūgums ieiet Kristus valstībā

“Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk.14:21-24)

Ielūgums ieiet Kristus valstībā sākotnēji tika izteikts visiem jūdiem, bet bagātie to nicināja. Šodienas Rakstu vietā mēs uzzinām, ka Evaņģēlijs ir jāsludina galvenokārt nabadzīgajiem un nelaimīgajiem. Jūdi bija noraidījuši Evaņģēliju, un tagad Kristus kalpi aicinājumu izplata arī citām tautām. Šeit mēs uzzinām arī par Kristus valstības patieso stāvokli. Tie, kas nicina Viņa žēlastību, nevar tikt glābti pat tad, ja viņi mīlētu itin patiesi, un tie, kas ilgojas pēc Viņa žēlastības, nevar pazust, lai cik nabadzīgi viņi būtu garīgās lietās. Pat ja viņi joprojām ir lieli, nožēlojami un apkaunojoši grēcinieki, kurus visi noraida un neviens nemierina, aicinājums ieiet Kristus žēlastības valstībā viņiem paliek spēkā.

Visiem, kas no Dieva žēlastības atzīst, ka ir pilnīgi necienīgi grēcinieki un kas ilgojas tikt uzņemti Kristus valstībā, vajadzētu priecāties, jo Kristus sauc: “Nāciet, jo viss jau ir sataisīts!” (Lk.14:17) Viņš ir devis pavēli Saviem kalpiem, lai tie viņus pat piespiestu nākt uz mielastu. Viņiem nav jāklausa savas sirds balsij, kas saka, ka žēlastība viņiem ir liegta. Sirds nav tiesnese, kura būtu jāklausa; tā vietā jāklausās Dieva Vārds, kas izsaka ielūgumu. Viņiem arī nav jābaidās no Bauslības, viņiem nav jāpazaudē drosme, lasot tās Rakstu vietas, kur teikts, cik daudz Dievs prasa no cilvēkiem un cik bargi Viņš vēlas sodīt visus grēkus.

Bauslībai nav varas pār tiem, kas bēg pie Kristus, jo “Bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom.10:4). Viņiem nav jāzaudē drosme, kad sātans viņu sirdīs rada šaubas, norādot, ka viņi ir grēkojuši pārāk daudz vai pārāk ilgi, lai būtu cienīgi tikt uzskatīti par Kristus galda viesiem. Aicinājums: “Nāciet, jo viss jau ir sataisīts,” sniedzas līdz Pastarajai dienai un pat līdz šo cilvēku pēdējai dzīves stundai. Kad dzirdam šo aicinājumu un atzīstamies savos grēkos, mēs varam un mums vajadzētu nākt, lai saņemtu žēlastību pēc žēlastības.

Daudzi var teikt: “Es gribētu nākt ar prieku, bet baidos. Man trūkst nepieciešamās patiesās atziņas par saviem grēkiem.” Jūs, kas tā sērojat, padomājiet: cilvēks atrod žēlastību nevis caur sava grēka atziņu, bet gan caur ticību Kristum. Tāpēc žēlastība nav atkarīga no jūsu grēka apzināšanās pakāpes. Ja, neliekuļojot, varat teikt, ka atzīstat sevi par pilnīgi necienīgu grēcinieku, kurš var tikt izglābts tikai no žēlastības, tad jums jāsteidzas glābt savu dvēseli, jo Kristus saka: “Nāciet! Mielasts jau ir gatavs.”

Cits varētu teikt: “Es baidos sevi piemānīt. Jau ir bijuši pārāk daudzi, kas ir gribējuši sevi mierināt ar Kristus žēlastību, bet galu galā ir pazuduši.” Tā ir taisnība. Bet visi šie ir pazuduši, jo viņi tikai centās iztēloties Kristus mierinājumu, bet paši nevērsās no visas sirds pie Viņa. Kas no visas savas sirds griežas un vēršas pie Kristus, tas patiesi iegūst žēlastību no Viņa, – no Viņa, kurš nevienu nepieviļ.