Mateja 28:19 Lutera izpratnē kā pavēle baznīcai
Luters Lielajā katehismā izmanto Mateja 28:19 saistībā ar objektīvu Dieva žēlastības darbu, kas nav atkarīgs no cilvēka (pat no viņa ticības ne). Tas izriet no viņa sadursmes ar anabaptistiem, kas uzskatīja, ka Kristība ir cilvēka labais darbs vai pienākums tādā nozīmē, ka tā ir paklausīga atbilde Dievam.
Luters uzskatīja, ka Kristība ir tikpat nepieciešama kā desmit baušļi vai lūgšana Mūsu Tēvs. Tā “ir dievišķa lieta, un tā nav cilvēku izdomāta”, un, tāpat kā pārējās katehisma daļas (desmit baušļus, ticības apliecību, lūgšanu Mūsu Tēvs), to “nav vis sagudrojis kāds cilvēks savā galvā, bet gan pats Dievs mums to visu ir atklājis un dāvinājis”. (Jāatzīmē, ka Luters uzskata ticības apliecību, tas ir, Apustuļu ticības apliecību, par Kristus dotu!) Luteram Kristus ir Dievs, un, lai ko Dievs pavēlētu, tam ir jāklausa. Dievišķais vārds piešķir nozīmi visnebūtiskākajām lietām. Ja Dievs pievienotu Savu vārdu salmu kušķim, šim vārdam būtu jāpaklausa un jāgodā salmu kušķis.
Kristus ne tikai pavēl kristīt, bet arī pats kristī. Lutera nolūks, aizstāvot dievišķās žēlastības darba objektivitāti Kristībā, nav uzskatīt ticību par nevajadzīgu pestīšanai, bet drīzāk savienot pestīšanai nepieciešamo ticību ar Kristības ūdeni. Ticība tic pestīšanas Vārdam, kas ir Kristus pats un Viņa Evaņģēlijs Kristības ūdenī. Luterāņu sakramentālajā teoloģijā Kristus ir klāt tādējādi, ka, no sakramenta iekšienes raugoties, Viņš ir gan žēlastības sniedzējs, gan ticības objekts. Luterāņu nostāja ir krasā pretstatā reformātiem, kuriem sakramentālā darbība tiek īstenota uz zemes, bet Kristus tiek pielūgts debesīs.* Saikne starp Kristu, pavēli kristīt un pašu Kristību ir tik cieša, ka saskaņā ar Luteru tas,
kas atmet Kristību, tas atmet Dieva vārdu, ticību un Kristu, kas mums norāda uz Kristību un saista pie tās.
Kristība ir pilnīgi kristoloģisks notikums, jo Kristus ir tas, kurš to pavēl, ir tajā klāt kā tās veicējs un ir arī tas, uz kuru vērsta ticība.
Luters nekad neuzskatīja, ka jākristī neticīgie, tāpat kā viņš neuzskatīja, ka kristāmie zīdaiņi ir neticīgie.
Bez ticības Kristība ir veltīga, lai arī pati par sevi tā ir dievišķs, nenovērtējams dārgums.
Tomēr viņš apgalvo, ka, tāpat kā neticība nepadara nederīgu Altāra sakramentu, tāpat arī tā nepadara nederīgu Kristību. Lutera apgalvojums, ka zīdaiņu Kristība būtu derīga, pat ja viņi neticētu, un ka tā nebūtu jāatkārto vēlāk dzīvē, kad parādītos apzināta ticība (ko uzsvēra anabaptisti), tiek minēts tikai kā hipotētisks piemērs, lai apstiprinātu šī sakramenta objektivitāti. Luteram tas nebija vienkārši jautājums par sakramenta objektivitātes aizstāvēšanu, bet drīzāk drošība attiecībā uz Kristu, kura persona un darbi pastāv arī nošķirti no ticības vai neticības. Tomēr Kristus šajā sakramentā vai jebkurā citā formā kļūst iedarbīgs pestīšanas labā tikai ar ticību. Luteriskās ticības apliecības nenošķir zīdaiņu un pieaugušo Kristību attiecībā uz to, kas tās ir, ko dara vai ko pieprasa, it kā viena Kristība prasītu ticību, bet otra ne. Ir tikai viena Kristus pavēlēta Kristība, kas ir nepieciešama pestīšanai un kas pieprasa grēku nožēlu un ticību. Luteriskajās ticības apliecībās doktrīna par Kristību ir galvenokārt doktrīna par zīdaiņu Kristību. Tam bija divi iemesli. Socioloģiski raugoties, viduslaikos pieaugušie tika kristīti tikai retos gadījumos. Teoloģiski zīdaiņu Kristība ir kļuvusi par normu visu citu cilvēku Kristībai, jo bērni ir vispiemērotākie Dieva valstībai.
* – Kalvins uzskata, ka pestīšanas dotie labumi tiek iegūti caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos, tomēr tos nesniedz ne Kristus, ne Kristība, bet Svētais Gars. Tēvs tiek saukts par pestīšanas cēloni, Dēls − par saturu un Gars − par “mūsu šķīstīšanas un atdzimšanas veicēju”.

Ieskaties
Vairākas pazemošanās pakāpes
Kristus jaunais bauslis
Par Kristus klātbūtni baznīcā
Kalpošanas amata definīcija
Garīgu spriedumu veidošana
Es ticu apustuliskajai Baznīcai!