Evaņģēlijs vieno un šķeļ

Izšķirošais jautājums ir Kristus tīrā Evaņģēlija un sakramentu statuss. – Vai tie ir centrālie un noteicošie baznīcā un tās misijas darbā? Vai arī tie ir tikai viena no iespējām “visaptverošajā” misijas darbā, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk cilvēku?

Ja staigājam ticībā, mēs ļaujam, lai skaidrās zīmes nosaka, kas ir patiesa baznīca un misija, un kas nē. Bet ja raugāmies ar Baznīcas izaugsmes kustības acīm, mēs doktrīnai atvēlam vien otro vietu, pirmajā izvirzot saukli pēc “vispārējas kristīgas misijas”, ko nosaka neatliekama vajadzība pēc cilvēku skaita.

Ja tīrajam Evaņģēlijam un sakramentiem ir noteicošā loma, tad to sagrozījumiem (pat ja tie joprojām satur kristīgus elementus, un tādējādi mulsina kristiešus, Gal.1:6–9) nevar tikt piešķirtas tādas pašas tiesības baznīcā un misijas darbā. Robežu starp ortodoksiju un herēzi, patiesību un meliem, stingri nosaka tas, vai abpusēja atzīšana, kas ir baznīcas sadraudzība, tiek pieņemta vai noraidīta (Gal.2:5, 9). Bez skaidras ortodoksas mācības lielais baznīcas locekļu skaits ir tikai daļa no mānīgā “viltus baznīcas diženā izskata” (Rom.9:8 u. trpm.). Mūsu sinode misijas darbā ir nonākusi pie vienīgā iespējamā secinājuma, saviem locekļiem izvirzot nosacījumu, ka “līdzdalība herēžu izplatīšanā un herētiskā misijas darbā” ir noraidāma kā “unionisms un sinkrētisms”.

Uzreiz aizsteigšos priekšā kādam paredzamam iebildumam, ka luterāņi sevi uzskata par vienīgajiem patiesajiem kristiešiem, kuri vienīgie nonāks debesīs, un tamlīdzīgi. Mūsu baznīca un mūsu teologi nekad nav domājuši vai mācījuši tādas blēņas. Iespējams, kāds, visnotaļ labu nodomu vadīts, ir to izlobījis no neadekvātām pamācībām vai arī būdams dedzīgs, bet bez izpratnes (Rom.10:2). No visiem vējiem un briesmām pārāk pasargāta audzināšana vēlāk var novest pie visai nekritiska ekumenisma, pie kam ne tikai luterāņus! Čestertons ļoti trāpīgi piebilst, ka antipatriotisks internacionālists visdrīzāk ir “audzināts pārliecībā, ka angļi ir Dieva izredzētā nācija. Ļoti iespējams, ka viņa tēvs vai tēvocis ir svēti ticējis, ka viņi ir desmit zudušo [Israēla] cilšu pēcteči. ..Viņu reliģija bija Bībele, kas visur pavadīja Britu karogu.” Internacionālisma “ārkārtīgi trulā teorija” šķita brīnišķīga izeja no šovinistiskās svētulības. “Tas bija atklāsmes brīnums, ka svešzemniekiem ir rokas un pat sirds. Šajā sajūsmā pat izskan slāpēts izsauciens: “Paskat! Francūžiem arī ir divas kājas! Re! Vāciešiem deguns ir tajā pašā vietā, kur mums!””

Daudziem no mums ir draugi citās baznīcās, kuriem, atsaucoties uz Ričarda Vurmbranda pieredzēto Rumānijas cietumā, mēs neesam cienīgi kurpes atraisīt. Arī Luters ar prieku ir atzinis, ka “vislabākie kristietības piemēri un daudzi dievbijīgi un lieli svētie” ir atrodami pāvestībā. Mūsu Vienprātības grāmata nepazīst tādu “luterisko” baznīcu. – Tā vēlas vienīgi apliecināt vienu kopīgu kristīgo ticību pretstatā pāvesta un citiem maldiem. Tā tika iesaukta par “luterisko”, tāpat kā senatnē ortodoksos kristiešus ariāņi dēvēja par atanāsiešiem un pelagiāņi – par augustīniešiem. Atšķirībā no Romas katoļu baznīcas un dažām citām, mūsu baznīca nekad nav citas Trīsvienību apliecinošas baznīcas pasludinājusi par “nebaznīcām” vai noliegusi to kalpošanas un sakramentu īstumu (izņemot Svēto Vakarēdienu, ja tajā tiek noliegta patiesa sakramentāla mūsu Kunga miesas un asiņu klātbūtne). Tā ir noraidījusi un turpina noraidīt baznīcas vienību ar pāvesta un citām heterodoksām baznīcām to aplamās un sektantiskās mācības dēļ.

Protams, šādās heterodoksijai pakļautās baznīcās ir daudz labu kristiešu – patiesībā mūsdienās vairums kristiešu ir šādā situācijā. Tomēr Mātes Terēzes svētums nav nekāds pierādījums pāvesta nemaldībai. Par baznīcas oficiālo mācību jāspriež nevis pēc tās locekļu augstajām morālajām īpašībām, bet gan pēc baznīcas pazīmēm. Mēs nesadarbojamies un neiesaistāmies baznīcu sadraudzībā, kas paredz altāra un kanceles vienību vai kopīgu misijas darbu, ar tiem, kuri oficiāli sludina sagrozītu Evaņģēliju. Protams, arī pareiza mācība negarantē to, ka esam nevainojami. Ortodoksa kristieša miesa ir tikpat samaitāta, kā ikviena cita (Rom.7.nod.)! Tas, ka baznīca ir ortodoksa, vēl nebūt neliecina par tās lieliem sasniegumiem teoloģijā. Ortodoksija nozīmē vienīgi to, ka patiesas baznīcas pazīmes netiek nemitīgi ignorētas. Kā māca vēsture, praksē tas var izpausties kā vāja sludināšana, bet Evaņģēlija skaidra pasludināšana, sakramenti, kas tiek gan reti, tomēr pareizi pārvaldīti. Tas ir viss, kas būtu sakāms par luterāņu iedomību.

Atgriežoties pie tēmas – aktuālie misioloģijas jautājumi, uz kuriem mūs spiež atbildēt Baznīcas izaugsmes kustībai, ir jautājumi par mērķiem, nevis par līdzekļiem. Ko mēs patiesībā cenšamies sasniegt? Luterāņu misijai jābalstās uz to, ka misijas darbu vada luteriskā baznīca, un misija savukārt rada jaunas luteriskas baznīcas.^* Turpretī Baznīcas izaugsmes kustība liek mums dibināt kristīgas baznīcas, uzskatot par otršķirīgu, vai tā, ko mēs ceļam, būs “baptistu, luterāņu, episkopāla vai pentakostāļu baznīca”.

* – Šo formulējumu esmu aizguvis no nepublicētas mācītāja Metjū Harisona esejas, kurš savukārt citē Hopfu. Nozīmīgajā Harisona esejā ar nosaukumu „Luterāņu misijai jānoved pie luteriskas baznīcas” stāstīts par autora nesekmīgajiem mēģinājumiem pārliecināt neatkarīgu luterāņu misijas organizāciju un luteriskās baznīcas amatpersonas ļaut viņam pie Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājiem dibināt luterāņu baznīcas nevis darboties jau esošās neluteriskās protestantu baznīcās. Harisons bija spiests atteikties no sava aicinājuma, jo apstākļi, kādos viņam nācās darboties, lika viņam pārkāpt mūsu Ticības apliecības.