Patiesai misijai nepieciešama patiesa teoloģija

Es būtu starp pirmajiem, kuri apliecinātu, ka “standarta” semināra izglītība, kādu nosaka sekulārā ideoloģija, bieži vien ir tīrā muldēšana, kas drīzāk traucē nevis palīdz sagatavoties kalpošanai. *

Tomēr runāšana par „dažu teoloģisko diskusiju bezjēdzīgajām blēņām” liecina par neiecietību pret tradicionālo teoloģiju, jo acīmredzot „standarta” zupā vairs nav palicis pat tik daudz satura, lai būtu iespējams noturēt jebkādas teoloģiskas debates. Protams, agrākos laikos ir bijušas muļķīgas debates, bez šaubām arī Misūri Sinodē. Tomēr tas, kas nejaušam vērotājam no malas varētu izklausīties pēc „birokrātiskas muldēšanas”, patiesībā ir ļoti noderīgas un nepieciešamas terminoloģijas lietošana, kāda pastāv ikvienā kompleksā nozarē.

Turpinot “cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūd.1:3) gandrīz divdesmit gadsimtu garumā, kuros netrūka dažādu nesaskaņu, novirzienu un tīšas maldināšanas, teoloģija tiešām ir izstrādājusi visai precīzu terminoloģiju. Vai varētu būt arī citādi? Mācītāji to ignorē, pakļaujot riskam paši sevi un savu draudzi. Tehniskais žargons, protams, nav piemērots sludināšanai no kanceles! Arī ārsts savam pacientam visu skaidros vienkāršā, sadzīvē lietojamā valodā. Bet ja pats ārsts domā un runā tāpat kā viņa pacienti, neorientējoties terminos, tad viņš ir šarlatāns un viņa padomi nav neko vērti!

Mūsdienu kultūrā jau sen pieņemts mācītājus uzskatīt par šausmīgi laipniem stulbeņiem ar briesmīgi labvēlīgiem nodomiem. Nebūtu īstais laiks pastiprināt šo karikatūrisko priekšstatu izgudrojot jaunus paņēmienus kā teoloģijas mācību programmas smagās prasības atvieglot vai no tām izvairīties. Kā dzēlīgi norāda Malkolms Mageridžs, kaut arī bīskapu pienākums būtu mācīt, mūsdienās viņi ir prominentas personas sabiedrībā, bet neliek sevi manīt intelektuālā ziņā! „Standarta” apmācība semināros, šķiet, tiešām pievelk un veicina dumjību. – Kādā 1985. gada pētījumā noskaidrots, ka „garīdzniecības vidū 79% pret 21% lēmumu pieņemšanā balstās uz savām izjūtām, nevis prātu (aptaujājot dažādas iedzīvotāju grupas, šis rādītājs kopumā bija 50 % pret 50%)”.

Misūri Sinode tradicionāli ir pieprasījusi, lai mācītājiem būtu augsts izglītības līmenis un stingra teoloģiskās apmācības programma. Agrāk tas nevis traucēja, bet gan palīdzēja nopietnā misijas darbā:

Skaidrība teoloģiskās diskusijās un literāri laba valoda ir pamanāma iezīme Misūri [Sinodē].. Citām luterāņu organizācijām ir tas pats mantojums, bet Misūri atšķiras ar nemainīgu palikšanu pie pamatiem, kas vienkāršus cilvēkus piesaista savai baznīcai.

Labas mācību iestādes, protams, ir dārgas. Un tomēr – taupīt uz atbildīgu „Dieva namturu” (Tit. 1:7) pienācīgas sagatavošanas rēķina, tajā pašā laikā milzīgus līdzekļus izšķiežot birokrātiskajam aparātam un svešas teoloģijas radītas jaunākās „misijas” modes ieviešanai – tā ir aplama ekonomija! Noslēgumam rūgts komentārs no mūsu oficiālā teoloģiskā žurnāla 1857. gada izdevuma attiecībā uz Austrumpensilvānijas Sinodes lēmumu, ka „ir jāizveido komiteja, lai tā izdara slēdzienu par to, vai būtu jāatļauj saprātīgiem un izglītotiem lajiem sludināt Jēzus Kristus Evaņģēliju”:

“Lutheran Observer” to dēvē par „nozīmīgu lēmumu”. Tāds tas arī ir, jo pierāda, ka pārāk daudziem Amerikas luterāņiem pat teoloģiskā izglītība, kas iegūta viņu pašu mācību iestādēs, izrādās nevajadzīga; vai arī – ka tiem, kuri pretstatā „Ticības apliecību [jeb konfesionālajiem] luterāņiem” tik ļoti lepojas ar savu „dzīvo dievbijību”, trūkst dedzības pienācīgā mērā pabalstīt nepieciešamās mācību iestādes.

Populārā veidā izklāstītu skatījumu uz Amerikas “luterānisma” problēmām.