Zudušais Dieva tēls cilvēkā

“Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1.Moz.1:27)

Pat mūsdienu neticīgie cilvēki labprāt pieņem mācību, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla. Viņi gan saka, ka šis milzīgais diženums slēpjas lietās, ar kurām cilvēks paceļas pāri citām redzamajām radībām. Dieva tēls joprojām mirdz mūsu dvēseles garīgajā būtībā, mūsu saprāta gaismā, mūsu gribas brīvībā un mūsu ķermeņa stājā, kas vērsta pret debesīm. Tomēr visas šīs lietas ir tikai mūsu agrākās – nu jau zudušās – godības ēnas, līdzīgas neskaidriem pēdu nospiedumiem, kas paliek sausās smiltīs, kad kāds iet pa tām.

Saskaņā ar Dieva Vārdu, Dieva tēls bija dievišķās godības atspulgs. Cilvēka prāts bija pildīts ar tīru gaismu, kurā cilvēks bez kļūdām skaidri atpazina savu Radītāju un Viņa gribu. Tamdēļ Jēzus savā bērnībā varēja pieaugt gudrībā bez īpašas apmācības, un tas bija dievišķās gudrības tēls. Dieva svētums un taisnība atspoguļojās cilvēka gribā, Dieva labestība un pacietība atspoguļojās viņa sirdī, Dieva mīlestība un žēlsirdība atklājās viņa tieksmēs un vēlmēs, un Dieva patiesība un laipnība izpaudās viņa vārdos un darbos. Cilvēkā nebija ne kripatiņas ļaunā, kas cīnītos pret labo; ne viņa dvēselē, nedz viņa miesā nebija ne ļauna kairinājuma, nedz grēcīgas vēlmes. Šīs brīnišķās prāta zināšanas un šis pilnīgais taisnums gribā bija dievišķā tēla galvenās daļas.

Ar to bija saistītas arī daudzas citas brīnišķīgas lietas. Dievs ir visvarens, Viņš ir viens Kungs debesīs un virs zemes, un to Viņš attēloja cilvēkā, kad cilvēks īstenoja pilnīgu varu pār visām redzamajām radībām. Tad paradīzē lauva sekoja cilvēka vārdam un rokas mājienam tikpat labprātīgi kā jērs. Dievs ir mūžīgs, un to Viņš attēloja cilvēka miesas un dvēseles nemirstībā. Kamēr vien cilvēks sevī nesa Dieva tēlu, nāve nevarēja iznīcināt viņa miesu, kas bija tīrs Svētā Gara templis. Dievs ir svētīts, ar mūžīgu prieka un mīlestības pilnību pie Viņa labās rokas. Tas atspoguļojās cilvēka svētīgajā stāvoklī. Viņa sirdsapziņā bija miers un svētlaime. Nekādas bailes un raizes netraucēja viņa sirds līksmo prieku. Darbu darīt bija vēlme, tomēr viņa garā un locekļos neradās nogurums. Nekādas sāpes un nekāda slimība viņu nevarēja skart, un ne karstums, ne aukstums nevarēja viņam nodarīt pāri.

Arī zeme bija pilna Tā Kunga labestības. Toreiz tā nedeva ērkšķus un dadžus; tā vietā tā cilvēkam piedāvāja tikai prieka dāvanas. Paradīze, kurā dzīvoja cilvēks, bija Dieva debesu mājokļu kopija, kur Viņš atklāj savu dievišķo majestātiskumu. Pasaule bija Debesu pagalms, kurā cilvēks valdīja kā neredzamā Dieva redzamais valdnieks, un cilvēka dvēsele bija klusa dievišķās godības mītne, kurā atradās tīra gaisma, tīra mīlestība, tīrs prieks un tīra taisnība.

Kur tagad ir šis svētītais stāvoklis? Tas ir pazudis. Cilvēks, kurš savas radīšanas brīdī sevī nesa Dieva tēlu, tagad, sākot jau ar pašu ienākšanas brīdi šajā pasaulē, nes sātana tēlu: kļūdas, grēku, ciešanas un nāvi. Pēc dabas mūsu prāts ir aptumšots, mūsu griba ir novērsta no Dieva, mūsu sirds ir atsvešināta no dzīves, kas nāk no Dieva, mūsu miesa ir pilna ar nešķīstām kārībām, mūsu sirdsapziņa ir pilna nemiera un neuzticēšanās Dievam, un mūsu dzīvi ieskauj ciešanas un nāve. Lepnais cilvēks tagad veltīgi lepojas ar to, ka ir radīts pēc Dieva tēla, jo šis tēls ir zudis. Sātana kārdinājuma dēļ cilvēks krita grēkā, un grēks iznīcināja Dieva brīnišķīgo darbu. Ak, cik gan dziļi ir kritis cilvēks! Ak, cik gan daudz viņš ir zaudējis! Ak, kāds nabags nu ir viņš, kurš reiz bija tik bagāts! Ak, cik gan nelaimīgs ir viņš, kurš reiz bija tik pilns godības!

Tomēr mums klājas labi! Pats Dievs pieņēma šīs mirstīgās miesas veidolu, lai mēs varētu tikt atjaunoti pēc Dieva tēla, ko bijām pazaudējuši. Dievs nav mainījis savu mūžīgo mīlestības gribu, Viņš vēlas dalīties ar mums Savā svētlaimē. Viņš ir gatavs Kristus, sava mīļotā Dēla, dēļ ar savu Svēto Garu atkal mūsos atjaunot to, ko grēks iznīcināja, iesākot šo atjaunošanas darbu šeit un pabeidzot to debesīs.