Panest nāvi, gaidot dzīvību

“Viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam.” [1.Moz.37:31-32]

Dievs pazemo Savus ļaudis, lai tos paaugstinātu; Viņš tos nonāvē, lai darītu dzīvus, apkauno, lai celtu godā, notriec zemē, lai atkal celtu augšā.

Jo Dievs, kā Ps.105:21 sacīts, tiešām ir iecēlis Jāzepu par Ēģiptes ķēniņu, par kungu un palīgu daudziem. Kā tas ir noticis? Tā, ka Jāzeps ticis pārdots, atmests un nonāvēts. Tādi ir Dieva darbi, kas mums nav saprotami, pirms tie ir paveikti un piepildīti. Bet brīdī, kad šie darbi notiek, tie nav aptverami un saprotami citādi kā vien ar ticību. Ir tikai jāpaliek pie vārdiem, ko sakām: “Es ticu uz Dievu Tēvu, visvareno Debess un zemes Radītāju.”

Tā nu tas rakstīts kā mācība mums, lai mēs mācītos pareizi saprast un vingrinātos ticībā, lai spētu panest nāvi un visas nelaimes, gaidot dzīvību un pestīšanu. Es saku, šī ticība spēj panest visas pārestības un netaisnību, ko mums dara cilvēki. Kaut arī ticība, pildot savu amatu, bargi norāj un nosoda, tomēr tā nevienu neienīst, bet labprāt piedod, svētī, cer, vēl un dara labu ikvienam, būdama brīva no atriebības kāres. Šajā Jāzepa piemērā to skaidri redzam – viņš nepiemin netaisnību, kas viņam nodarīta, un netīko pēc atriebības, bet dara labu pat visļaunākajiem neliešiem, kuri viņu pārdevuši un nonāvējuši.