Mosties un nāc pie prāta

“Es zinu, Kungs, ka cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” [Jer.10:23]

Kad dzirdam šos vārdus, mums ir tikai divas alternatīvas. Vai nu mosties un ieraudzīt, ka Dievs ir daudzkārt lielāks par visām mūsu domām, ka nespējam saprast Viņa spēku un rūpes par mums, kā arī saprast to, ka paši esam niecīgas, aklas radības, kas nespēj aptvert Dievu. Jā, vai nu modīsimies un nāksim pie prāta, vai arī mums jāatmet viss Dieva vārds. Nepietiek, ka savā muļķībā neredzam to, par ko liecina visa redzamā radība, proti, ka Dievs spēj uzturēt pat vissīkāko radību; mēs esam līdzīgi tiem bezprāšiem, par kuriem Dāvids raksta psalmos: “Bezprāši savā sirdī saka: Dieva nav!”

Iespējams, te kāds iebildīs: “Tas ir tiesa, ka uzticīgais Dievs mums sūta visu, kas ar mums notiek. Taču te ir runa tikai par tām lietām, kas neskar cilvēka brīvību. Ja es pats ar savu gribu esmu ievedis sevi nelaimē, tad par to man pašam jāuzņemas vaina, un es nevaru sevi mierināt ar Dieva providenci.” Atbilde: tā gan ir, tomēr bieži šeit sacītais tiek pārprasts. Tā patiešām ir taisnība, ka Dievs mums ir dāvājis zināmu brīvību un ar šo brīvību mēs varam padarīt sevi nelaimīgus gan laikā, gan mūžībā, ja nerimtīgi un tīši pretojamies Svētajam Garam.

Bet šeit ir jāievēro divas lietas. Pirmā: arī tad, ja sava grēka un muļķības dēļ tu ieved sevi nelaimē un tomēr atgriezies un seko Tā Kunga ceļam, Dieva žēlastība un tēvišķā gādība ir tik liela, ka Viņš izlabo tavu ļaunumu un vērš par labu tavas aplamības sekas. Jo visas lietas nāk par labu tiem, kas mīl Dievu [Rom.8:28]. Dievs nedusmojas mūžīgi. Viņš ir tik žēlsirdīgs Dievs un Tēvs, ka pat tad, ja esam pretojušies Viņam ilgu laiku un tomēr atgriežamies, Viņš būs tikpat žēlastības pilns, it kā mēs nekad nebūtu grēkojuši.

Vienīgi savas lielās stūrgalvības dēļ Israēls dabūja sev ķēniņu, tomēr Tas Kungs viņus neatstūma, bet izturējās pret tiem tikpat labi kā vienmēr, lai arī tagad viņiem bija daudz vairāk jācieš. Reiz Pāvils savā neticībā bija Kristus ienaidnieks un vajātājs, tomēr Kristus padarīja viņu par dižāko apustuli. Un arī ar viņa lielo grēku Viņš panāca divas labas lietas. Pirmkārt, tā bija krusta nešana pašam apustulim, un, otrkārt, tas bija spēcīgs līdzeklis, lai sniegtu mierinājumu citiem.

Te mēs saprotam iepriekš sacīto: Dievs spēj vērst par labu mūsu lielākās vainas un muļķības, ja vien nākam pie atgriešanās. Luters piebilst, ka tādu pašu labvēlību Dievs Tas Kungs parāda visiem Saviem svētajiem, kas aizgājuši aplamos ceļos. Luters to brīnišķīgi izteicis šādiem vārdiem:

“Tas ir Dieva mākslas darbs – vērst ļaunas lietas par labu, lietas, ko esam izpostījuši un atstājuši novārtā. Es pats bieži esmu darījis daudz ko neprātīgu un muļķīgu, par ko vēlāk esmu briesmīgi baidījies, bet galu galā pārsteidzošā kārtā tiku atraisīts un biju brīvs no saviem muļķīgajiem darbiem. Jo Dievs atjaunoja manus postījumus un viss no jauna tika vērsts par labu. Tā Dievs valda pār Saviem svētajiem, ka tie mēdz kļūdīties un muļķīgi rīkoties, un tomēr viss beidzas labi vai vismaz bez smagiem kaitējumiem. Dievs ir visvarens Radītājs, kas visas lietas rada no nekā. Tādēļ Viņš var radīt labu no ļauna.”

Dievs ir uzticīgs un žēlsirdīgs Tēvs. Tas ir pirmais, kas jāievēro.

Otra lieta: Varbūt kāds baidās, ka tas joprojām kādā lietā pretojas Dieva gribai. Viņa gars raižpilni nopūšas: “Dievs, apžēlojies par mani! Nonāvē manu stūrgalvīgo gribu un ved mani pa Savas gribas ceļu. Lieto tik rūgtus līdzekļus, cik vēlies, tikai dari mani patiesi padevīgu.” Šāds cilvēks var droši sevi mierināt ar žēlastības pilno Dieva vadību. Jo, ja cilvēks noraizējies gaužas par savas sirds pretestību Dievam un lūdz pēc Viņa visvarenās palīdzības, tad nav šaubu, ka tas nav nekas cits kā grūtā cīņa, kas norit starp miesu un Garu. Bet, tiklīdz kā cilvēka prāts ir Dieva pusē, tā viss tūdaļ atrodas Dieva rokās.

Šāda miesas pretestība dzen cilvēku arvien tuvāk Dievam, un tas nevienu nedara nelaimīgu. Ja mums pašiem būtu spēks saraut šīs saites un uzveikt savu miesu, tad Dieva vārdam nebūtu taisnība, jo tas apgalvo, ka mums nav šāda spēka. Bet, iespējams, ka notiks tā, ka daudzās ciešanās tu tiksi tik ilgi mocīts un nodots nāvē, tava egoistiskā griba taps tik ļoti novājināta, līdz beidzot tu padosies Dieva prātam un sāksi visā nopietnībā bēgt un vairīties no visa, ko Dievs Savā vārdā aizliedzis.

Turpretī, ja tu sāksi meklēt “bezdievīgo padomu”, taisnoties un aizstāvēt grēku, slepeni doties pa “grēcinieku ceļu”, tad tu esi kritis un ar tevi ir cauri, jo sevī esi nodomājis sekot grēka ceļam. Un tādējādi tava pretošanās Dieva Garam ir tīša. Šādā gadījumā tu nevari sevi mierināt ar Dieva providenci, jo esi devies pa posta un nelaimes ceļu.