Dažādie uzskati par cilvēka brīvo gribu

“Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Fil.2:13)

Daudzi uzskata, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs un ka cilvēks kļūst samaitāts un ļauns sliktas audzināšanas un sliktu apkārtējo apstākļu dēļ. Citi uzskata, ka cilvēks, piedzimstot, ir kā balta lapa, uz kuras nav rakstīts ne labais, ne ļaunais, bet viņam ir brīvā griba izvēlēties labo un noraidīt ļauno pat garīgās lietās, kas skar viņa dvēseli un pestīšanu. Saskaņā ar šo uzskatu, ja cilvēks vēlas labu, viņam pēc savas dabas ir spēks to paveikt. Vēl citi iedomājas, ka cilvēks nevar pabeigt savu atgriešanās darbu (lai kļūtu par kristieti), bet var to sākt, un, ja viņš to dara, tad Svētais Gars viņam palīdz. Pastāv arī tādas domas skola, ka cilvēkam vismaz ir jāsagatavojas žēlastībai, un, ja viņš to dara, žēlastība sniedz viņam palīdzīgu roku. Visbeidzot, vēl kādi uzskata, ka cilvēks nevar uzsākt savu atgriešanos, bet, kad Dievs pamodina viņa gribas spēku, kas cilvēka dabā snauž, tad viņš pats var pabeigt Dieva iesākto darbu. Tomēr visi šie viedokļi par garīgās lietās neatgrieztas (tas ir, neticīgas) personas brīvo gribu ir rupji, kaitīgi un maldīgi. Tie tikai liek cilvēkam justies lepnam un drošam, atbalstot viņu viņa paštaisnumā un laupot godu Dieva žēlsirdībai.

Tā ir taisnība, ka arī pēc grēkā krišanas cilvēkam pēc savas dabas ir brīvā griba laicīgās lietās un pilsoniskajos un pasaulīgajos darbos. Neatgriezts cilvēks var brīvi izlemt celt māju vai necelt to, apstrādāt lauku vai neapstrādāt, apgūt kādu amatu vai neapgūt to, lasīt un klausīties Dieva Vārdu vai izvairīties no tā, lamāties vai nelamāties, pārkāpt laulību vai palikt uzticīgam savam dzīvesbiedram, kā arī zagt vai nezagt. Taču cilvēks var būt tik dziļi sapinies velna slazdos, ka, nespēdams izrādīt pretestību, viņš kā uz nokaušanu sagūstīts dzīvnieks tiek vests no grēka uz grēku. Garīgās lietās, Dievam tīkamos darbos, Bauslības patiesā izpildē, Evaņģēlija zināšanā un pieņemšanā, ticībā Kristum, Dieva bijībā un mīlestībā, uzticībā Viņam pāri visām radītām lietām – īsi sakot, tajā, kas attiecas uz viņa pestīšanu, patiesu grēku nožēlu un sirds atgriešanos – cilvēkam nav brīvās gribas. Viņš ir pilnīgi bezpalīdzīgs un bezspēcīgs. Neatgrieztajā cilvēkā patiesas labestības nav pilnīgi nemaz.

Klausīsimies, ko par to māca Svētie Raksti. Pirmajā Mozus grāmatā (8:21) teikts: “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām.” Psalmā (53:3-4) ir teikts: “Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu. Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nav, kas labu dara, nav it neviena.” Un Jāņa evaņģēlija (15:5) mēs lasām: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Un: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis.” (Jņ.6:44) Un: “Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.” (Jņ.3:6) Arī svētais Pāvils raksta: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.” (1.Kor.2:14) “Neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.” (1.Kor.12:3) Un: “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva.” (2.Kor.3:5) Tāpēc mūsu tekstā ir teikts: “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” (Fil.2:13)