Par labāku svētdarīšanu

Ieklausieties paša Kristus vārdos: “Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī” (Jņ.15:4).

Viņš saka: “Palieciet Manī!” Arī pats tu esi pieredzējis, ka, tikai pateicoties ticībai un Dieva žēlastībai, tu vari iegūt garīgu prātu, spēj priecāties Dievā, kļūt labprātīgs un darīt labus darbus, jo vienīgi žēlastība izraisa tavas līdzšinējās būtības pārvērtību.

Tomēr, ja Dievs vēlas, lai tu pastāvīgi justu savu vājumu un trūkumus, – vai tu tagad dusmosies uz Kristu un gribēsi sekot velnam un savam prātam, kas vēlas tev rādīt citu un “labāku” ceļu? Mēs nenoliedzam, ka šis velna kārdinājums ir ļoti smalks un viltīgs. Jā, cilvēks jautā: kas gan tur var būt bīstams, kad kāds tevi aicina uz jaunu atgriešanos; kas gan ticēs, ka darīšana ir ar pašu velnu, kad mēs šeit runājam vienīgi par labāku svētdarīšanu?!

Tā cilvēks sāka meklēt labāku dzīvi par to, ko Dievs ir piešķīris nabaga nožēlojamam pie Kristus atnākušam grēciniekam, kur tas dzīvo bez paša nopelna un kur visas lietas ir dāvinātas vienīgi Kristū. Tomēr cilvēks nebija mierā ar šādu dzīvi un sāka meklēt citu ceļu, kā kļūt svētākam, nevis ticības ceļu.

Taču, ja vien cilvēks saglabā modru garu, viņam šajā jaunajā ceļā nebūs nekādu panākumu un tas nekad nesasniegs to, ko meklējis. Tieši otrādi, kā iepriekš norādījām, šajā ceļā tas kļūs aizvien nelaimīgāks. Tas paliks neticības un apmātības tumsā, līdz apdzisīs visa viņa centība un degsme, un galu galā viņš nogrims šajā kārdinājumā pavisam. Kurš gan būtu ticējis, ka velns, kas tik jauki un daudzsološi šo kārdinājumu sāka, darīs tam tik bēdīgu galu.

Taču tas var beigties arī citādi, diemžēl tikpat bēdīgi. Grēcinieks var atrast, ko meklējis (un pats iedomājies), un kļūt apmierināts savā pašizdomātajā reliģijā. Tā notiek gadījumos, kad atgriešanās un svēttapšana tiek saistīta vienīgi ar ārējiem darbiem.

Tāpēc ievēro: kad cilvēks pievērš uzmanību noteiktām dievbijīgām praksēm un to izkopšanai, tad visās pūlēs un centienos tas pavisam aizmirst savu iekšējo samaitātību! Šāds cilvēks vairs nejūt un neapzinās savas sirds iekšējo ļaunumu un Bauslības garīgās prasības. Tas patiesi var kļūt ļoti apgarots, varens un pašapmierināts. Tomēr viņa pašatpestīšanas ceļš ir vēl traģiskāks nekā iepriekšējais, jo īstenībā šis cilvēks grimst arvien dziļāk savā pārdrošībā un pašapmierinātībā.