Pielūgsme kā debesu attēls

Vislabāko ieskatu dievkalpojuma norisēs sniedz Atklāsmes grāmata. Tajā ir atainots uzvarošās baznīcas triumfs pār tumsas valstību tagad un līdz pasaules galam.

Svētajam Jānim šis redzējums tika dots, lai stiprinātu un uzmundrinātu vajātos kristiešus, kuri domāja, ka Dievs viņus ir atstājis (Atkl.2:10). Ticīgie tiek mudināti neuzticēties tam, ko viņi redz ar savām acīm, bet ticēt Dieva svētajam vārdam.

Ņemsim par piemēru Atkl.8:3. Mēs sastopam eņģeļus un svētos – mūsu ticīgos tuviniekus, ar kuru lūgšanām sajaukušās ir arī mūsu lūgšanas: eņģelim “tika dots daudz kvēpināmā, lai pietiktu visu svēto lūgšanām uz zelta altāra goda krēsla priekšā”. Bībelē vīraks simbolizē dievkalpošanu templī. Kad saiešanas teltī no vīraka altāra debesīs pacēlās dūmi, tie sajaucās ar sadedzinātā upura smaržu, kas izpirka tautas grēkus. Pateicoties šim upurim – kas ir galīgā upura Kristus pirmtēls –, uzticīgajiem sekotājiem bija ļauts nākt Dieva klātbūtnē un pie Dieva žēlastības krēsla pienest savus lūgumus. Visvarenais Dievs, apslēpts vissvētākajā vietā, neredzams aiz priekškara un aiz mākoņa, apsolīja uzklausīt viņu lūgšanas. Brīdī, kad “kvēpināmā dūmi ar visu svēto lūgšanām uzkāpa no eņģeļa rokām Dieva priekšā” (Atkl.8:4), bija tā, it kā šo lūgšanu izteiktu Viņa paša Dēls.

Viena no manām mīļākajām vakara lūgšanām ir šī: “Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris ..” (Ps 141:2). Tā man atgādina, ka mani priesteriskie aizlūgumi par pasauli ir sajaukti ar Kristus un visas balti tērptās svēto un mocekļu armijas aizlūgumiem vienā kopējā lūgšanā. Tāpat kā petīcijai ir lielāks svars, ja tās apakšā ir daudz parakstu, tā arī manas pastorālās lūgšanas šķiet stiprākas, ja tām piebalso šie svētie.

Atklāsmes grāmatā Jānim dotais redzējums tika sūtīts, lai mierinātu Dieva tautu, pasludinot to, ka baznīca ir lielāka par jūsu baznīcu:

“Ap goda krēslu divdesmit četri krēsli, krēslos sēdēja divdesmit četri vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvā zelta vainagi. No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns lāpas dega goda krēsla priekšā, kas ir septiņi Dieva gari. Goda krēsla priekšā kā stikla jūra, līdzīga kristālam” (Atkl.4:4–6).

Tā kā debesis ir tik pārpasaulīgas, vislabākais veids šo garīgo parādību aprakstīšanai ir simboliskā valoda. Pat skaitļi šajā vīzijā pauž dziļu teoloģisku nozīmi. “Divdesmit četri vecaji” ir skaitlisks apzīmējums visai Dieva tautai gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā: divpadsmit Israēla ciltis plus divpadsmit apustuļi. Debesu iedzīvotāji sastāv no visiem ticīgajiem, kuru vārdi ir ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā (Atkl.21:27). Lai gan viņi joprojām dzīvo uz zemes, viņu mājas ir debesis.