Bauslības sajaukšana ar Evaņģēliju

Ir neskaitāmi veidi, kā iespējams bauslību sajaukt ar Evaņģēliju. Kad Jēzus tiek uzskatīts vienīgi par piemēru, kuram padevībā jāseko, Evaņģēlijs tiek sajaukts ar likumu. Parādās nosacījumi.

Kad kristieši cenšas ar iebiedēšanu panākt, lai cilvēki tic, Evaņģēlijs tiek padarīts par likumu. Patiesībā Jēzus nāca sludinādams: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu Valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mt.4:17) Viņš neteica: “Nožēlojiet grēkus, jo elles vārti ir tuvu!” Uz grēku nožēlu ved Dieva labsirdība (Rom.2:4), nevis Viņa dusmas. Konkordijas Formula atkārto, ka

likuma sludināšana nav pietiekama patiesai un dziedinošai grēknožēlai; ir jāpievieno arī Evaņģēlijs.

Kad mācītāji svētdienas rītos padara gaidošos vai biklos kristiešus par nelaimes čupiņām, pēc tam pārmetošā toni atgādinot, ka Kristus mira viņu grēku dēļ, tad tie jauc bauslību ar Evaņģēliju. Viņiem nevajag būt pārsteigtiem, ja viņu klausītāji aiziet vēl vairāk nomākti, nekā atnākuši.

Pat Kristus krusta sludināšana, kā Konkordijas Formula atgādina, dedzīga un biedējoša .. Dieva dusmu sludināšana, kas īstenībā virza ļaudis uz likumu “un tāpēc nav” Evaņģēlija sludināšana, bet Mozus un likuma sludināšana.

Mācītājs, kurš sludina Evaņģēliju tā, it kā tas saturētu kādus nenoteiktus, slēptus draudus, vispār to nepasludina. Piemēram: “Dievs būs jums žēlīgs, ja vien jūs pilnībā aptversit, cik ļoti Viņš jums nepieciešams.” Vai vēl ļaunāk: “Ja vien jūs ar savu rīcību parādīsit, cik patiesa ir jūsu ticība” – nenozīmē sludināt evaņģēliju, bet gan bauslību. Jo tādā gadījumā no manis tiek gaidīts, lai es saskaņā ar bauslību kaut ko darītu Dieva labā, pirms Viņš var man palīdzēt.