Vientiesīga paklausība

Kad Jēzus bagātajam jauneklim pieprasīja brīvprātīgu nabadzību, tad viņš zināja, ka šeit iespējama vai nu paklausība vai nepaklausība.

Kad leviju aizsauca no muitnīcas, un Pēteri no tīkliem, tad bija neapšaubāmi skaidrs, ka Jēzus šo aicinājumu bija domājis nopietni. Viņiem bija viss jāpamet un jāseko Jēzum. Kad Pēteris viļņainajā jūrā tiek saukts, tad viņam ir jāpieceļas un jāsper solis (Mt.19:21; Mk.2:14; 1 16b; Mt.14:29). No viņa gaidīja tikai vienu – paļauties uz Jēzus vārdu un šo vārdu turēt par drošāku pamatu ka visas pasaules drošības.

Spēki, kas vēlējās nostāties starp Jēzus vārdu un paklausību, toreiz bija tik pat lieli kā šodien. Pret to iebilda saprāts, sirdsapziņa, atbildība pietāte, jā, vidū nostājās pat likums un Rakstu princips, lai novērstu šo galējību, šo ārpus likuma fanātismu. Bet Jēzus aicinājums izlauzās cauri šim visam un radīja paklausību. Tas bija Dieva paša vārds. Tika prasīta vientiesīga paklausība.

Konkrētais Jēzus aicinājums un vientiesīgai paklausībai ir neatceļama jēga. Jēzus aicina konkrētajā situācijā, kurā viņam var ticēt; tāpēc viņš aicina tik konkrēti un vēlas, lai viņu saprot tikpat konkrēti, jo viņš zina, ka tikai konkrētā paklausībā cilvēks kļūst brīvs ticībai.