Vai netikle ir Antikrists?

Noklausies šo e-publikāciju

Termins “antikrists” nav atrodams Atklāsmes grāmatā, taču tas ir lasāms divās Jāņa vēstulēs (1.Jņ.2:18, 22; 4:3; 2.Jņ.1:7) – un vairāk nevienā citā Jaunās Derības vietā. 1.Jņ.2:18 kristiešiem tiek atgādināts, ka šī ir “pēdējā stunda” (jeb “pēdējais brīdis”) un ka nāk Antikrists.

1.Jņ.2:22 Antikrists tiek raksturots kā “melis”, kas noliedz, ka Jēzus ir “Kristus”, un tātad noliedz Dievu Tēvu. Saskaņā ar 1.Jņ.2:18 ir zināms, ka vēstules sarakstīšanas laikā jau bija cēlušies daudzi antikristi. Taču saskaņā ar to pašu pantu (1.Jņ.2:18) ir arī viens Antikrists, kurš nāk drīz. Līdzīgi arī 2.Jņ.1:7 teikts, ka daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē, kas neapliecina miesā nākušo Jēzu Kristu. Tomēr ir viens “maldinātājs”, un tas ir Antikrists.

Mt.24:24 (arī Mk.13:22) Jēzus teica, ka viena no pēdējo laiku zīmēm pirms Viņa otrās atnākšanas būs “viltus kristu” un “viltus praviešu” parādīšanās, un tie, ja vien spēs, mēģinās piemānīt pat Dieva izredzētos ļaudis. Par “viltus praviešiem” Kristus runā arī Mt.7:15; 24:11; Lk.6:26. Atklāsmes grāmatā “viltus pravietis” (Atkl.16:13; 19:20; 20:10) pieder pie nesvētās trīsvienības līdz ar zvēru un pūķi, kurš ir Sātans. Taču Kungs Kristus nerunā tikai par vienu vienīgu viltus kristu. Iespējams, ka daudzie antikristi 1.Jņ 2:18 ir tie paši Mt.24:24 pieminētie viltus kristi vai saistīti ar tiem.

Ja Atklāsmes grāmatā kāds vai kaut kas ir jāidentificē kā Antikrists, tad tas ir pūķis – vecā čūska, Sātans, velns (Atkl.12:3–4, 9). Jo pūķis pretendē uz visu garīgo varu (ko simbolizē septiņas galvas) un visu laicīgo varu (ko simbolizē desmit ragi). Tādējādi pūķis ir Kristus pretstats un pretinieks (Atkl.12:3–4), kā arī baznīcas ienaidnieks (Atkl.12:13–18). Viņš ir lielākais Kristus un Viņa baznīcas zemes virsū ienaidnieks, kurš piemāna visu zemi (Atkl.12:9). Cilvēciskajā līmenī zemes virsū pretmetu Jēzus Kristus baznīcai veido Bābeles netikle. Atklāsmes grāmatā ir divi sieviešu tēli. Viens no tiem simbolizē un pārstāv patieso Kristus baznīcu. Tā ir sieva ar Bērnu Atklāsmes 12. nodaļā (kas ir Kristus līgava 19:6–9). Otrā sieviete simbolizē viltus baznīcu: netikli, kura līdz ar zvēru, kuram tā sēž mugurā (Atkl.17:3, 7), veido Bābeli Atklāsmes grāmatas 17.–18. nodaļā. Tātad Atklāsmes grāmatā Kristum pretstatīts 12. nodaļas pūķis, Antikrists, bet Kristus baznīcai pretī stājas netikle 17.–18. nodaļā, kas ir antibaznīca. Taču, tā kā Atkl.13:1–18 pūķis dod zvēram no jūras un zvēram no zemes savu autoritāti un varu darboties savā vārdā (Atkl.13:2), tad netikle Atklāsmes grāmatas 17.–18. nodaļās, kas ir zvērs no zemes, kura skaitlis ir 666 (Atkl.13:18), un kas jāj mugurā zvēram no jūras (Atkl.17:3, 7), kļūst un ir (pūķa vietā) tā būtne, kas kļuvusi zināma ar vārdu Antikrists.

Lai gan Atklāsmes grāmatā pats Jānis nelieto terminu “antikrists” attiecībā uz netikli, tomēr daži no agrīnajiem baznīctēviem netieši norādīja uz šādu sakarību. Viens no senākajiem šāda aspekta darbiem ir Ireneja “Pret herēzēm”. Runājot par Antikristu, viņš izmanto 2.Tes.2:1–12 aprakstīto “grēka cilvēku, pazušanas dēlu” kā pravietisku Antikrista raksturojumu. Ar Antikristu viņš saista arī Daniēla (Atkl.11:31; 12:11) grāmatā pieminēto “negantību un postīšanu”. Tālāk Irenejs saista Atkl.13:1–10 zvēru ar septiņām galvām un desmit ragiem un Bābeli Atklāsmes grāmatas 17.–18. nodaļā ar vienu un to pašu tematu: ar Antikrista veicināto tirāniju un māņiem. Tā kā Atklāsmes grāmatas 17.–18. nodaļas Bābeli veido netikle un zvērs, tas varētu netieši norādīt, ka Irenejs uzskatīja, ka Antikrists ir netikle. Līdzīgi arī Viktorīns (III gadsimtā) savā latīņu valodas komentārā Atklāsmes grāmatai, skaidrojot Atkl.14:6, 8, interpretē Bābeli kā Antikristu.

Ar Antikristu tika identificētas arī konkrētas vēsturiskas personas. Šķiet, ka pirmais, kas tika šādi atpazīts, bija Nerons.* (Nerons tika saistīts arī ar skaitli 666.) Neronam Antikrista loma tika piedēvēta nevis viņa dzīves laikā, bet gan tad, kad (saskaņā ar leģendu) tas pēc savas nāves atgriezīsies no jauna. Ar Antikristu tika identificēta arī pāvesta vara.** Ir minēti arī daudzi citi varianti, kā, piemēram, musulmaņi un turki vai jaunākos laikos tādi politiskie līderi kā Hitlers un Staļins. Taču šīm vēlākām teorijām nebija ilgs mūžs. Lai gan viltus reliģijas, tādas kā islams un baznīcas vajātāji, tādi kā Hitlers un Staļins ir pieskaitāmi daudzo antikristu pulkam, tomēr pats Antikrists, kā ilustrē netikle, pēc sava ārējā veidola ir kristietis.

Skaidrākā netikles Bābeles pazīme ir tā, ka tā pārstāv no ticības atkāpušos kristietību un viltus baznīcu.*** Tā izskatās tik patiesi kristīga, ka dažkārt spēj piemānīt pat paša Dieva izredzētos ļaudis (sk. Atkl.17:6–7; sal. Mk.13:14–23). Tā kā netikle Atkl 17.–18. nodaļā, šķiet, ir tā pati antikristīgā būtība, kas Daniēla 11:31; 12:11 “negantība un postīšana” un 2.Tes.2:1–12 aprakstītais “grēka cilvēks, pazušanas dēls”, tad skaidrs, ka, lai arī kāda būtu viņas izpausme katrā konkrētajā laikā, viņa mājo redzamās kristietības pašā klēpī, pašā svētnīcā, kura pārstāv Dieva klātbūtni zemes virsū. Jo 2.Tes.2:1–12 aprakstītais “grēka cilvēks, pazušanas dēls” sauc sevi par Dievu un sēž pašā Dieva templī. Un arī “negantība un postīšana” atrodas pašā Dieva templī (Dan.12:11; Mk.13:14; sal. 1.Mak.1:54).

Tas, ka Atkl.17:3, 7 netikle tiek attēlota jājam zvēra mugurā (politiskais zvērs Atkl.13:1–10), norāda uz tās īpašu klātbūtni tajos gadījumos, kad no ticības atkāpusies baznīca izmanto politiskās un ekonomiskās sviras, lai piespiestu piedalīties tās viltus dievkalpošanā (sal. 13:15–17). Tā turpinās savus māņu darbus visā kristīgajā laikmetā līdz pat šīs pasaules galam, kad Dievs to iznīcinās, Kristum atnākot otrreiz (2.Tes.2:7–8; Atkl.19:11–21). Patiesajai Kristus baznīcai tā kļūs par visšausmīgāko biedu tieši pēdējās dienās pirms pasaules gala (Mk.13:20–23). Šis Sātana vadībā esošais “Antikrists” spēj darīt dažādus viltus brīnumus un mānīt cilvēkus ar pārsteidzošiem darbiem (2.Tes.2:9–10; Atkl.13:11–14). Tieši tāpēc Jānis brīdina: “Bērniņi, sargieties no elkiem!” (1.Jņ.5:21)

Skatīt arī “Par pāvesta varu un primātu” Vienprātības grāmatā, īpaši 39.–59. §. “Lutheran Cyclopedia” sadaļā “Antichrist” tiek minēts daudz citu autoritāšu, kas pauduši līdzīgus uzskatus, ieskaitot opozīcijā esošos franciskāņus un Džonu Viklifu.

*** – 2.Tes.2:3 Pāvils sauc pretinieku par “atkrišanu”.