283. Uz ko Dieva dotā grēku piedošana mudina mūs, un par ko tā mums atgādina?


Trīsdesmit septītais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Trīsdesmit sestais vakara priekšlasījums »

Mani draugi, viena no nepieciešamākajām un svarīgākajām mācītāja īpašībām ir patiesa un sirsnīga dedzība, kas liek centīgi izpildīt savu amatu un veikt kaut ko patiesi vērtīgu, proti, izraut ikvienu viņam uzticēto dvēseli no elles briesmām, vest to pie Dieva, darīt to patiesi dievbijīgu un vest uz Debesīm. Patiesam mācītājam ir jāatsakās meklēt šajā pasaulē vieglas dienas, jāatsakās no tiekšanās pēc naudas, mantas, goda un slavas. Vislielāko prieku viņam ir jārod atziņā, ka viņa darbs mūsu Kungā nav veltīgs, – tam ir jābūt viņa vislielākajam gandarījumam par visām bailēm un smagajām rūpēm, kas dažkārt jāpiedzīvo.

Viņam ik dienu un ik stundu sirdī jāglabā tā nopūta, kuru vecais, uzticamais garīdznieks Lollmans pauž kādā skaistā rīta dziesmā:

No maizes šīs nav pārtikt grūt’,
Ja Tev, Dievs, varu derīgs būt!

Visdižāko piemēru šādai patiesai dedzībai savā amatā, bez šaubām, ir parādījis dārgais pagānu apustulis Pāvils, kas savā lielajā dedzībā savu cilts brāļu pestīšanas labā vēlētos būt pat atstumts no Kristus, kā viņš to apliecina vēstulē romiešiem (Rom. 9:3). Par šādu dedzību Luters raksta (Kirchenpostille):

“Tas sniedzas pāri mūsu saprašanai un ar prātu nav aptverams, ka kāds mācītājs pats labāk gribētu tikt nolādēts, nekā pieļaut to, ka kāda viņam uzticēta dvēsele ietu pazušanā.”

Bet, lai arī patiesa amata dedzība ir nepieciešama un svarīga, tomēr tas nav sakāms par jebkura veida dedzību. Mēdz būt arī nepareiza, bezdievīga un miesīga dedzība, kas nenāk no Dieva un ko Svētais Gars nav rosinājis, bet kuras pamatā ir vai nu naids pret citu mācību aizstāvjiem, vai nu fanātisms, vai arī patmīlīgi apsvērumi, ka dedzības izrādīšana varētu atnest mācītājam kādu godu. Cik gan dedzīgi Kristus laikā pret Viņu savos amatos vērsās augstie priesteri un tautas vecajie, Rakstu mācītāji un farizeji! Visiem spēkiem, netaupot pūļu, tie ar savam amatam piešķirto varu nostājās pret Kristu. Tāpēc Pāvils par šiem jūdiem saka: “Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.” (Rom. 10:2) Cik gan dedzīgi bija tie maldu mācītāji, kas galatiešu draudzēs pūlējās novirzīt cilvēkus no Sv. Pāvila tīrās Evaņģēlija mācības! Viņi šķērsoja zemi un jūru, lai to visu panāktu. Bet apustulis par viņiem saka: “Bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.” (Gal. 5:10) Viņš grib sacīt: “Viņi jūsos ir radījuši šaubas par evaņģēlisko mācību – ka jūs esat glābti no žēlastības, vienīgi ticībā, Kristus dēļ, – bet jūs viņus uzskatāt par lieliem ticības varoņiem.”

Cik gan lielu dedzību Lutera laikā parādīja anabaptisti! Viņi savas reliģijas dēļ pameta mājas un ģimenes, un daudzi no viņiem drīzāk gāja nāvē, nekā atsauca savu mācību. Visa baznīcas vēsture un mūsu pašu pieredze šajā zemē to pierāda un apstiprina, ka tieši maldu mācītājiem un fanātiķiem ir bijusi lielāka dedzība, lai sludinātu ļaudīm savu mācību, nekā pareizi ticošajiem mācītājiem, kam jādēsta ļaužu sirdīs tīrā mācība. Kāpēc tas ir tā? To nav grūti izskaidrot. Cilvēku radīto maldu mācību sludinātājus sludināt nekavē ne viņu prāts, ne miesa, ne asinis. Taču Dieva vārda patiesās mācības sludinātājus atkal un atkal kavē gan viņu prāts, gan miesa, gan asinis. Tas padara viņu uzdevumu tūkstoškārt grūtāku. Ir viegli runāt no sirds saskaņā ar dabisko prātu; bet nav viegli sludināt patiesību, balstoties uz Dieva vārdu, pēc nopietnas tā izpētes, pēc dedzīgas lūgšanās un nopietna cīniņa pēc Svētā Gara apgaismības. Bet kāpēc tas ir tik grūti? Galvenokārt tādēļ, ka ir grūti pareizi sludināt Patiesības vārdu jeb pareizi izšķirt bauslību no Evaņģēlija, nekādi nejaukt šīs divas mācības, kā to apustulis Pāvils prasa no katra krietna strādnieka tā Kunga vīna dārzā. No tā mūs brīdina arī divdesmit trešā tēze.

XXIII TĒZE
Deviņpadsmitkārt, Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja tos, kuri nav atdzimuši no jauna, ar bauslības prasībām, draudiem vai apsolījumiem rosina atteikties no grēkiem, mudina uz labiem darbiem, tā mēģinot padarīt viņus dievbijīgus; tāpat Dieva vārds netiek pareizi sludināts, ja atdzimušos pamudina uz labu nevis ar Evaņģēliju, bet skubina ar bauslības pavēlēm.

Ļoti rupji bauslība un Evaņģēlijs tiek sajaukti tad, ja cilvēkus grib darīt dievbijīgus ar bauslības palīdzību. Bauslība un Evaņģēlijs tiek sajaukti arī tad, ja tos, kuri jau tic Kristum, mudina darīt labu ar bauslības draudiem un pavēlēm. Tas ir pilnīgi pretēji tam mērķim, kāds bauslībai ir pēc grēkā krišanas. Tas kļūs skaidrs, ja ielūkosimies Svētajos Rakstos.

“”Redzi, nāks dienas,” saka tas Kungs, “kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu. Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem!”, tā saka tas Kungs. “Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām,” tā saka tas Kungs, “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet to Kungu! Jo visi Mani pazīs, lielie un mazie,” tā saka tas Kungs, “jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”" (Jer. 31:31-34) Šī lieliskā, vērtīgā Rakstu vieta ir īsta saule, kas pēkšņi uzaususi Vecās Derības krēslā! Šeit mēs redzam: bauslība bija rakstīta cilvēka sirdī jau pirms grēkā krišanas, un tās mērķis nebija darīt cilvēku dievbijīgu; cilvēks jau bija radīts dievbijīgs un taisns. Cilvēki nesa sirdī bauslību vienīgi tādēļ, lai skaidri zinātu, kas Dievam ir patīkams. Nekādi īpaši likumi šai ziņā viņiem nebija vajadzīgi. Viņu griba pilnīgi saskanēja ar Dieva gribu, viņi vēlējās to, ko vēlējās Dievs. Viss mainījās pēc grēkā krišanas. Tiesa, pēc israēliešu aiziešanas no Ēģiptes Dievs viņiem atgādināja bauslību un atjaunoja savu derību ar jūdiem. Bet ko viņiem sacīja tas Kungs ar pravieša Jeremijas muti? To, ka derība nav līdzējusi un viņi nav labojušies, nav ievērojuši derību. Dievam ir nācies viņus piespiest paklausīt, bet uzspiesta paklausība nav nekāda paklausība. Tādēļ Viņš pravietiski uz tiem runā par laiku, kad Viņš visu pārvērtīs un dibinās pilnīgi jaunu derību jeb vienošanos. Tas nenozīmē, ka šāda vienošanās jau nebūtu pastāvējusi Vecās Derības laikā, bet, ciktāl šī derība slēgta ar israēliešiem, tā ir bijusi bauslības derība. Jau šīs derības laikā pravieši ir sludinājuši Evaņģēliju un norādījuši uz Mesiju. Attiecībā uz Jauno Derību, ko Dievs vēlas slēgt, Viņš saka, ka negrasās veidot jaunus likumus, bet grib tos ierakstīt tieši ļaužu prātos un dot tiem jaunu, tīru sirdi, tā, lai tie nebūtu jānomoka un jāspaida ar bauslību un tiem jāpavēl: “Tev būs! Tev būs!” Tas jau arī nepalīdz. Cilvēks to tik un tā neizpilda un nevar izpildīt. Mēs pēc savas dabas esam miesīgi, un ar bauslību mēs nevaram panākt gara parādīšanos. Dievs saka: “Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus.” (Jer. 31:34) Tieši tāpēc bauslība ir rakstīta mūsu sirdīs. Tas nozīmē – to, ko nespēj paveikt bauslība, paveic Evaņģēlijs, vēsts par grēku piedošanu. Tie, kas ir pestīti Vecajā Derībā, protams, nav pestīti nekā citādi un atšķirīgi, – kā to pārliecinoši vēstī Pēteris pirmajā apustuliskajā koncilā. Bet, ko gan dara tie, kas tagad, Jaunās Derības laikā, tik ačgārni lieto bauslību? Viņi pārvērš kristiešus par jūdiem, proti, par vissliktākajiem jūdiem, kuri raugās tikai uz bauslības burtu, nevis uz Pestītāja apsolījumiem. Viņi ne vien sajauc bauslību ar Evaņģēliju, viņi tos samaina.

“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā. Jo bauslība dod grēka atziņu.” (Rom. 3:20) Viņš acīmredzot grib sacīt: “Bauslībai tagad nav nekāda cita mērķa, kā vien atklāt cilvēkam viņa grēkus, nevis tos atņemt. Notiek tieši pretējais. Bauslība nevis atņem, bet gan tikai pavairo grēkus. Jo tad, kad cilvēks sajūt savā sirdī ļaunu tieksmi, bauslība viņam saka: “Tev nebūs iekārot!” Un tad cilvēks nospriež: tas taču ir nežēlīgi, ka Dievs prasa kaut ko tādu, ko cilvēks nespēj izpildīt. Tātad bauslība pavairo grēku. Grēks netiek iznīcināts, bet drīzāk atdzīvojas un kļūst rosīgāks.

“Kas no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” (Rom. 7:7) Tieši tas ir briesmīgākais, ka mēs, cilvēki, pēc savas dabas neapjaušam savu iedzimto grēku, ka domājam: ja mūsos mostas ļaunas tieksmes un mēs pret tām nesajūtam nekādu patiku, tad Dievs neprasīs no mums atbildību par tām. Bet bauslība saka, ka ļaunās iekāres dēļ mēs esam nolādēti Dieva priekšā.

“Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres.” (Rom. 7:8a) To sacījuši jau pagāni, to starpā bezdievis Ovīdijs: “Nitimur in vetitum, semper cupimusque negata.” Tas nozīmē: mēs iekārojam tieši to, kas mums aizliegts. Ja tas nebūtu aizliegts, mēs to varbūt neiekārotu. Aizliegums modina mūsos vēlēšanos un dumpīgas domas: “Ko? Tas man nav atļauts?” Ādama grēkā krišana to apstiprina. Velns viņu ātri dabūja savā pusē, sacīdams: “Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” (1. Moz. 3:1) Un tad notika grēkā krišana.

“Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs.” (Rom. 7:8b) Kamēr cilvēks nav apjautis bauslības garīgo jēgu, grēks viņa sirdī guļ kā sasalusi čūska. Cilvēks nepamana, cik viņš pašos pamatos ir samaitāts, un, kamēr šis stāvoklis turpinās, viņš arī nekādus smagus pārkāpumus neizdara. Bet, tiklīdz viņš aptver bauslības garīgo jēgu, tas viņu sanikno, viņš sauc: “Ko? Man jābūt nolādētam tādēļ, ka mani urda grēks?” Jā, patiesi, bauslība viņu pazudina, un, ja viņš negrib tam noticēt, tad viņam nākas to iemācīties no pieredzes. Tas ir viss, ko spēj bauslība.

“Es kādreiz dzīvoju bez bauslības.” (Rom. 7:9a) Pāvils vēlas sacīt, ka viņš neko nav zinājis par grēku, jo ir bijis tik akls, ka uzskatījis, ka ir bez grēka. Ko līdz cilvēkam tas, ka viņš zina desmit baušļus, bet neizprot to garīgo jēgu?

“Bet kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es – nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi. Bauslība kā tāda ir svēta, un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs. Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai tādā kārtā, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs.” (Rom. 7:9b-13)

“Jo burts nokauj, bet gars dara dzīvu.” (2. Kor. 3:6) Ja jau bauslība nokauj, kā tā var darīt kādu dievbijīgu? Jo šie vārdi nenozīmē: “Svēto Rakstu burts nokauj,” kā to parasti iztulko racionālisti un uniāti. Viņi saka: “Nav tik cieši jāturas pie burta.” Tā ir bezdievīga, neģēlīga šo vārdu sagrozīšana! Aplūkojot to kopsakarā, redzams, ka apustulis ar burtu ir domājis bauslību. Bauslība nokauj. Bet, ja tā nokauj, kā gan tā var darīt mūs dievbijīgus? Tā gan var panākt, ka mēs pametam kādu netikumu, bet sirdi izmainīt tā nespēj.

“Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo [vācu tekstā: "kad tu mierini"] manu sirdi.” (Ps. 119:32) Viņš nesaka: “Kad tu nāc ar bauslību – ar savu pērkonu pār mani, tad es tecēšu tavas bauslības ceļu!” Nē, “tad es netecēšu. Bet, kad tu mani mierini, tad es priecīgs došos uz Debesīm pa šauro ceļu.”

To jau arī jūs būsiet pieredzējuši paši pie sevis. Kad esat kādu laiku bijuši kūtri un remdeni, tā ka ienīstat sevi par to un nezināt, ko iesākt, lai tas mainītos, – tad noklausieties kādu īsti evaņģēlisku sprediķi, un jūs aiziesiet no baznīcas pilnīgi pārvērsti, ar pārliecību: “Es drīkstu ticēt, ka esmu Dieva bērns.” Un tūdaļ jūs pamanīsiet, ka tas patiesībā nav nemaz grūti, staigāt pa Dieva bauslības ceļu, jo tad tas notiek pilnīgā saskaņā ar sevi. Cik muļķīgi ir tas, ka mācītājs cenšas uzlabot stāvokli draudzē, sprediķī dārdinot bauslību un tēlojot elli un pazudināšanu. Ļaužu labošanai tas neko nedos. Protams, savā laikā arī tam ir jānotiek, lai drošie grēkotāji izbītos un kļūtu par nabaga grēciniekiem. Bet jaunu sirdi bauslība nespēj dot, un mīlestību uz Dievu un tuvāko tā nespēj radīt. Ja kāds uz labiem darbiem top rosināts ar bauslību, tad viņš šos darbus dara piespiesti, gluži kā israēlieši bija jāpiespiež ar bauslības derību.

“To vien vēlētos no jums dabūt zināt: Vai jūs garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?” (Gal. 3:2) Galatieši bija ļāvušies pavedināties un bija sākuši aplūkot Pāvila sludināto mācību par pestīšanu ticībā – par to, ka pestīšana iegūstama vienīgi caur Kristus žēlastību – kā nevērtīgu un pat bīstamu mācību, ar kuru viegli var tapt pazudināts. Un tad viņi pieņēma viltus praviešu bauslības mācību. Dziļi noskumis Pāvils uzzina par to, ka draudzes, ko viņš pats bija dibinājis, kas tik brīnumjauki bija uzplaukušas, ka šīs draudzes ir tikušas viltus mācītāju satricinātas un izpostītas. Tad viņš tiem uzdod tikko citēto jautājumu un, pārmezdams atkrišanu, atgādina lielās pārmaiņas, kādas viņi bija piedzīvojuši, Pāvilam sludinot Evaņģēliju. Toreiz viņi bija saņēmuši garu, proti, miera, ticības un prieka garu. Viņš tiem jautā: “Kur tad nu paliek jūsu svētais prieks?” Viņš tiem pat saka: “Ja būtu bijis iespējams, [jūs] savas acis būtu izrāvuši un man atdevuši.” (Gal. 4:15) Tik aizrauti viņi bija un tik dzīvi bija atzinuši, ka tā patiesi ir brīnišķīga un vērtīga Debesu mācību. Viņi bija pārvērtušies sirdī, prātā un dvēselē. “Vai tad jums šo jauno, debešķīgo sirds mieru, šo garīgo prieku, šo pārpārēm drošo paļāvību ir devuši šie viltus skolotāji, kas jūs ierāvuši atpakaļ bauslībā?” Apustulis zināja, ka draudzes locekļi ir bēdīgi un nospiesti, ka viņi nav pārliecināti par savu pestīšanu. Bet viņi bija kā noburti. “Jo,” viņi domāja, “pestīšana ir pārlieku liels dārgums, un tādēļ tās labā arī mums kaut kas liels ir jāizdara, kā mums ir mācījuši mūsu jaunie skolotāji.” Viņi uzskatīja, ka šis posts, šī nespēja uz kaut ko labu ir tikai viņu pašu vainas dēļ, nevis aplamās mācības dēļ, kas bija iedēstīta viņu sirdīs.

Iegaumējiet, ko apustulis šeit saka! Ja jūs reiz gribēsiet iedzīvināt savas nākamās draudzes, lai tajās mājotu gars, miera, prieka, ticības, paļāvības, bērnišķības, dvēseles miera gars, tad jūs, Dieva dēļ, nedrīkstat to darīt ar bauslību. Un, ja draudze ir ļoti sliktā stāvoklī, tad, protams, jums jāsludina arī bauslība, taču tūdaļ pēc tās jāseko Evaņģēlijam. Jūs nedrīkstat šodien sniegt bauslību, bet Evaņģēliju pataupīt vēlākam laikam. Tiklīdz bauslība ir paveikusi savu darbu, tās vietā jāstājas Evaņģēlijam.

Visrupjākajā veidā bauslību ar Evaņģēliju jauc racionālisti. Ir tādi racionālistu mācītāji, kas uzskata, ka Evaņģēlijs ir bīstama mācība, ka ar to cilvēkus vienīgi padara drošus un viņi vairs netiecas kļūt dievbijīgi, jo tie visu laiku dzird sludināšanu, ka cilvēks top taisns un pestīts ar ticību vien. Un tāpēc racionālisti ar visu nopietnību sludina morāli un tādā veidā grib ļaudis darīt dievbijīgus. Bet ko viņi paveic? Pat visdedzīgākie racionālisti nepanāk neko vairāk, kā vien to, ka daži varbūt sasniedz zināmu godīgumu, atturas no rupjiem, apkaunojošiem netikumiem un noziegumiem. Taču šeit nevar būt ne runas par to, ka viņi varētu saņemt jaunu sirdi un patiesi mīlēt Dievu un savu tuvāko. Ja es šādā draudzē dziļā priekā sludinātu: “Es mīlu Dievu pāri visam. Dievs man ir viss,” tad mani klausītāji nodomātu: “Šim cilvēkam prāts nav mājās.” Tik maza ir šo ļaužu nojausma par to, ka ir iespējams mīlēt Dievu pāri visām lietām. Ar otro bauslības galdiņu neiet labāk kā ar pirmo. Cik gan maz par otrā galdiņa baušļiem zina kādas t. s. “brīvās” draudzes loceklis, kaut arī mācītājs tur centīgi sludina tikumību un dievbijību! Viņš pāriet mājās no baznīcas un krāpj ļaudis uz nebēdu, dēvēdams savu rīcību par “biznesu”. Viņš dzīvo grēkos un melos līdz ausīm, bet tiek uzskatīts par godīgu un taisnīgu cilvēku. Ja kaut kas jāziedo, viņš to dara bagātīgi. Jā, viņš varbūt atdod simt dālderu, lai rīt ļaudīm nokrāptu tūkstoti. Viņš aizvien ir pats sev tas tuvākais. Un, ja viņam pārmet, ka viņa darījumi nekalpo tuvāko interesēm, bet gan lai saraustu bagātības, tad viņš to uzskata par fanātismu. Ar bauslību mēs varam veidot vienīgi nožēlojamus liekuļus.

Tāpat tas notiek arī pie pāvestiešiem. Tie neko nezina par nepelnīto žēlastību Jēzū Kristū. Tur vienmēr tiek sludināta morāle sajaukumā ar dažādām mācībām par Mariju un svētajiem, bet par Evaņģēliju viņi nesludina neko. Viņi nenorāda nabaga grēciniekam uz Kristu, bet gan saka viņam: “Kristus ir visas pasaules tiesnesis. Aizej pie kāda svētā, tas aizlūgs par tevi, lai Kristus tev ir žēlīgs.” Tā ir antikristīgās pāvestības velnišķīgā mācība. Un ko viņi ar to sasniedz? Kādi ir viņu mācības augļi? Palasiet ziņojumus no zemēm, kur vara ir pāvestiešiem un kur nav protestantu ietekmes! Tur notiek visneģēlīgākās lietas, priesteri dzīvo visapkaunojošākajā veidā. Ļaudis zina: “Viņam gan ir tik un tik ārlaulības bērnu, bet viņš ir saņēmis priestera ordināciju, tātad no viņa var saņemt grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu.” Sekojot priestera piemēram, arī ļaudis izdara visdažādākās blēdības un tad Lieldienās dodas pie bikts. Viņi visu izstāsta priesterim, tas uzliek naudas sodu, vai arī viņi saņem rīkojumu gavēt vai noteiktās dienās ēst tikai zivis, un ar to viss ir nokārtots. Vai tas nav briesmīgi!

Taču ne tikai racionālisti un pāvestieši tā jauc bauslību ar Evaņģēliju. Tas tā notiek arī baznīcā ar pareizu mācību. Tas gadās, pirmkārt, ar tādiem cilvēkiem, kas tikai pēc ilga cīniņa un pēc lielas baiļošanās ir iemantojuši žēlastības stāvokļa apziņu, kas varbūt gadiem ilgi cīnījušies un nav pieņēmuši mierinājumu, jo nav atzinuši skaidro un patieso mācību. Kad tādi cilvēki sāk sludināt skaidro mācību, viņu sprediķos starp Evaņģēliju aizvien gadās tādi vārdi, ka klausītāji nopūšas: “Šis vīrs patiešām ir dievbijīgs, taču viņš nezina, kādi nabaga cilvēki mēs esam. Mums tas nav pa spēkam.” Bet šie mācītāji vēl ir tie labākie to vidū, kas pieļauj līdzīgas kļūdas.

Bauslības un Evaņģēlija jaukšana notiek arī tad, kad mācītāji mana, ka visa sludināšana neko īpašu nepanāk. Aizvien no jauna ir vērojami lieli un rupji grēki. Iespējams, ka draudzē sastopami dzērāji, notiek pat kaušanās. Šādi ļaudis dažkārt atnāk uz baznīcu, vēl retāk nāk pie Dievgalda, neziedo draudzes darbiem. No tā mācītājs secina, ka viņš par daudz ir sludinājis Evaņģēliju un ka jārīkojas citādi: ka uz laiku jāpārtrauc sludināt Evaņģēliju un jāsludina tikai bauslība. Viņš cer, ka tādējādi stāvoklis tiks uzlabots. Bet tā ir alošanās! Nekas nekļūs citādi. Ļaudis nemainīsies, vienīgi sadusmosies uz mācītāju par to, ka viņš neatļauj tiem darīt to, kas viņiem ļoti pa prātam. Kad kolektē gaidīto divdesmit dolāru vietā atrodas divdesmit centi, mācītājs nolemj nākošsvētdien sludināt elli un pazušanu. Jā, var jau būt, ka tad kolektē būs pāris dolāru vairāk, taču tam, kas nāk ar piespiešanu, Dieva priekšā nav vērtības. Vai plantācijas īpašnieks priecāsies, redzot, ka vergs ķeras pie darba tikai tad, kad tiek lietota pātaga, bet citādi tikai sēž kaktā un slinko? Nē, noteikti nē! Tā arī Dievs negrib uzspiestu kalpošanu. Tādiem mācītājiem tāpēc nav jādomā, ka viņi paveikuši kaut ko lielu, likvidēdami kādu ļaunu lietu. Arī vissliktāko draudzi nevar labot citādi, kā vienīgi ar Evaņģēliju visā tā pievilcībā. Ja kāda draudze ir pagrimusi, tad iemesls vienmēr ir tas, ka mācītājs nav pietiekami sludinājis Evaņģēliju. Nav jābrīnās par to, ka bauslība šai ziņā nepalīdz. Jo bauslība nokauj, bet Gars, Evaņģēlijs dara dzīvu.

Paklausīsimies tagad, ko raksta Luters (W. XII, 429) (St. L. Ed. XII, 318) par Rom. 12:1 (“Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlastības vārdā…”):

“Viņš nesaka: es jums pavēlu, jo viņš sludina ļaudīm, kas jau ir kristieši un ir dievbijīgi caur ticību atjaunotā dzīvē. Tie nav jāspaida ar baušļiem, bet jāmudina, lai viņi labprātīgi dara to, kas paveicams ar veco, grēcīgo cilvēku. Jo, kas to nedara labprātīgi, draudzīgi paskubināts, tas nav nekāds kristietis, un kurš to grib sasniegt, piespiežot negribīgo, tas savukārt nav kristīgs mācītājs, bet gan pasaulīgs cietuma uzraugs. Bauslības mācītājs spaida ar draudiem un sodiem. Mācītājs, kas sludina žēlastību, mudina un vilina cilvēkus, atgādinot tiem par labestību un žēlastību, ko Dievs tiem parādījis. Jo viņš nevēlas tādus darbus, ko dara ne no laba prāta, un tādu kalpošanu, ko veic bez prieka. Viņš sagaida priecīgu kalpošanu Dievam. Un kas atraida šos mudinājumus un aicinājumus, ko pauž tīkamie, piemīlīgie vārdi par Dieva žēlastību, ko Viņš mums tik pārbagātīgi piešķīris un dāvinājis Kristū, šāds cilvēks, kas ar prieku un mīlestību Dievam par godu tāpat nedara labu savam tuvākajam, tāds nav neko vērts, un viss, kas viņam sniegts, ir zaudēts. Ja viņu neatkausē un neizkausē debešķīgās žēlastības un mīlestības uguns, kā lai viņu darītu maigu un priecīgu ar baušļiem un draudiem? Tā nav cilvēku žēlsirdība, tā ir Dieva žēlsirdība, kas mums dota un ko Pāvils grib mums parādīt, lai tā mūs vilinātu un rosinātu kalpot Dievam.”

Ir satriecoši redzēt mācītāju, kas dara visu, lai veidotu nedzīvus darbus un pārvērstu savus draudzes locekļus par liekuļiem Dieva priekšā. Ja labos darbus cilvēki veic piespiesti, tiem atgādinot bauslības draudus vai pat bauslības apsolījumus, tad tie nav labi darbi. Tikai tie ir labi darbi, ko cilvēks dara brīvi un no sirds. To jau arī katrs zina. Kad cilvēks, kas nav sevišķi pārticis, nelabprāt, pēc svārstīšanās iedod kādu grasi dāvanu lūdzējam, viņa sirdsapziņa tam tūdaļ atgādina, ka tam nav nekādas vērtības, jo viņš to darījis piespiesti un negribīgi. Vai arī, kad jūs kāds apdāvina, bet jūs jūtat, ka viņš to dara ar aprēķinu, tāpēc, ka no jums kaut ko sagaida, tad jūs par to nemaz nepriecājaties. Prieku jūs sajūtat tikai tad, kad zināt, ka dāvināts aiz tīras mīlestības. Ja tas tā nav, tad skaistā dāvana var kļūt pretīga. Tāpat Debesu Tēvam uzspiesti darbi šķiet pretīgi.

Bauslības uzspiedējs, līdzīgi cietuma uzraugam, nejautā, kā izskatās attiecīgā cilvēka sirds, viņš vienīgi pieprasa paklausību. Viņš tur stāv ar pletni un saka: “Ja jūs tā nedarīsiet, tad sajutīsiet šo pletni uz savas muguras.” Viņš nesagaida, ka tie tagad būs kļuvuši labprātīgi. Un tā arī nenotiek. Noziedznieki guļ savos dzelžos un laikā, kad tie spiesti pakļauties, apsver, kas jāizdara labāk, lai nākamreiz zogot neiekristu. Tā tas ir arī dažā kristīgā draudzē, kur mācītājs sludina bauslības garā, viņš iekaļ savus draudzes locekļus važās.

Neviens mācītājs lai neiedomājas, ka ar Evaņģēlija sludināšanu viņš nevar panākt labprātīgu paklausību Dieva gribai, bet ka tas jādara ar bauslību un tās draudiem. Ja viņš to cenšas panākt ar bauslību, tad viņš savus ļaudis ir tikai vadījis pazušanā. Mācītājam savā draudzē nav jābūt policistam, bet gan jāpārvērš ļaužu sirdis tā, lai tie ar brīvu gribu un priecīgu prātu darītu to, kas Dievam tīkams. Kas pa īstam ir atzinis Dieva mīlestību Jēzū Kristū, to pārņem izbrīns par šo kausējošo uguni, kas piepilda debesis un zemi. Tiklīdz viņš tic šai mīlestībai, viņš nevar citādi, kā vienīgi mīlēt Dievu. Tad viņš domā šādi: “Ko es varu darīt Dievam par prieku un godu? Es esmu Viņam parādā par savu pestīšanu. Cik ļoti es gribētu Viņam pateikties!” Bet veltīgas ir pūles mēģināt ar baušļiem un draudiem darīt sirdis maigas, kuras nav atkusušas tad, kad tām tika sniegta Dieva mīlestība Kristū Jēzū. Labākie ir tie mācītāji, kas rīkojas kā Luters. Tie, kas sludina tikai bauslību, neko nesasniedz. Jo biežāk jūs attēlosiet bauslību tās garīgajā nozīmē, jo vairāk gremdēsiet savus klausītājus izmisumā, bet neveidosiet viņos prieku kalpot Dievam.

Tagad uzklausiet, ko Luters raksta, skaidrojot 110. psalma vārdus:

“Tava tauta būs labprātīga tava kara gājiena dienā. Tavi jaunekļi nāks pie tevis svētā glītumā.” [Šeit aplūkots nedaudz atšķirīgs teksts - tāds, kāds tas ir vācu variantā: "Pēc tavas uzvaras tava tauta tev upurēs labrātīgi svētā glītumā."] Pravietis grib sacīt: “Tagad upuri netiek nesti labprāt, tikai aiz bailēm no elles, bet, kad tu būsi uzvarējis, pēc pestīšanas darba pabeigšanas tauta tev upurēs labprātīgi.”

Luters raksta (W. V, 1435 utt.) (St. L. Ed. V, 988 utt.):

“Kad ļaudīm māca, ko Dievs no mums prasa, t. i., bauslību jeb desmit baušļus, un ar sodu draudiem un baušļu svētības apsolījumiem mudina un aicina uz dievbijību, tad iespējams, ka dažus tas tomēr ierosina censties kļūt par kristiešiem un kalpot Dievam, kā arī vingrināties bauslības darbu veikšanā, kā to darīja Sv. Pāvils, iekams viņš tika atgriezts un kļuva kristietis.”

Sauls to darīja visā nopietnībā, un tomēr tas viss bija viena vienīga liekulība. Bauslība spēj tikai piespiest cilvēkus paveikt kaut ko ārēji, kur patiesībā sirds nav klāt. Tā cilvēks nokļūst pie farizejiskas izpratnes par bauslību un farizejiskas rīcības. Bet tā ir vēl tikai liekulība un ārēja dievbijība, ko panāk bauslības spaidi, un šāda dievbijība neder Dieva priekšā; tajā nav sirsnīgas mīlestības un sirds prieka par bauslību, nav patiesas iekšējas paklausības, godbijības, ticības un Dieva atziņas. Jā, šie ļaudis nezina un nesaprot, ka bauslība prasa pilnīgu un sirsnīgu paklausību, viņi nesaskata savus grēkus un nepaklausību. Viņi vienmēr paliek šādā aklībā un nezina, ko Dievs no viņiem prasa un cik tālu cilvēki no Viņa ir. Kad bauslība sasniedz savu kulmināciju, īsteno savu labāko un būtiskāko mērķi, proti, kad tā ved cilvēku pie atziņas un izpratnes, un tas redz un saprot, ka Dievs no viņa prasa pilnīgu un neierobežotu paklausību, kuru cilvēks nesniedz un nespēj Dievam sniegt, kad cilvēks sevī un pār sevi sajūt tikai grēkus un Dieva dusmas, tad viņā pamostas īsta un briesmīga nepaklausība Dievam. Viņš redz, ka pēc savas dabas nav spējīgs sasniegt labprātīgu paklausību un ka arī ar bauslību tā nav sasniedzama. Taisni otrādi, viņš redz tieši pretēju rezultātu: bauslības notiesāts, Dieva dusmām pakļauts un ellei nolemts, viņš sāk ienīst bauslību un sāk just negantas, rūgtas dusmas un naidu pret Dievu – tad grēks viņā pa īstam kļūst grēcīgs. Viņš krīt Dieva zaimošanā, izmisumā un nonāk mūžīgā nāvē, ja viņu no šā stāvokļa neizglābj Kristus Evaņģēlijs?????????


Turpinājumā:
Bauslība un Evaņģēlijs: Trīsdesmit astotais vakara priekšlasījums

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.