210. Kas ir Svētais Gars?


Ījaba izturība

Un Tas Kungs sacīja sātanam: “Vai tu esi piegriezis vērību Manam kalpam Ījabam, ka nav neviena tāda virs zemes, kāds ir viņš? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas sirds skaidrības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu.” Un sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: “Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību. Ja Tu Savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!” Tas Kungs sacīja sātanam: “Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!” Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem. Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdās pats pelnos. Un viņa sieva tam sacīja: “Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!” Bet viņš tai sacīja: “Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.[Īj.2:3-10]


Kāds sens notikums, kas, domājams, noticis aptuveni 1800 gadus pirms Kristus dzimšanas. Stāsts par kādu vīru, kas nebija no Ābrahāma cilts – Israēla, jo šādas tautas tolaik vēl nebija. Viņš bija kāds Dieva izredzēts vīrs, kas no tēvu tēviem caur Nou saņemto patiesību un atklāsmi par Dievu bija turējis svētu un šķīstu.

Svētie Raksti mums atklāj Ījabu kā taisnu un svētu vīru. Tie mums vēsta, ka Ījabs bija visbagātākais un visietekmīgākais vīrs visos Austrumos. Viņam bija liela bagātība – daudz mantas, tūkstošiem sīklopu un liellopu, milzīgs skaits kamieļu un vēršu. Viņam bija arī ģimene – septiņi dēli un trīs meitas, un viņš gādāja par to, lai arī viņa bērni augu: ticībā un dievbijībā. Un tad, kad viņa bērni sanāca kopā uz viesībām – kā viņiem bija parasts pulcēties ikreiz pie cita brāļa, un arī māsas tika aicinātas -, tad agri no rīta pēc šīm viesībām Ījabs tūdaļ upurēja Dievam par grēkiem, ja nu gadījumā viņa bērni ar kaut ko būtu apgrēkojušies pret Dievu. Tā Ījabs dzīvoja svētu un šķīstu dzīvi.

Tad mēs lasām par kādu sapulci debesīs, kurā piedalījās arī sātans, jo tolaik sātans vēl mita debesīs. Tikai Jaunajā Derībā mēs uzzinām, ka mūsu Kungs ar saviem darbiem un sludināšanu sātanu no debesīm padzen, kā Viņš arī saviem mācekļiem saka: “Es redzēju sātanu kā zibens no debesīm krītam.”(Lk.10:18) Par to mēs lasām arī Jāņa atklāsmes grāmatā. Bet tolaik sātans vēl varēja stāvēt Dieva priekšā un apsūdzēs Dieva ļaudis, atgādināt par viņu grēkiem, apsūdzēt par viņu slēptajām domām un darbiem. Un sātans nāca Tā Kunga priekšā. Un, kad Tas Kungs stāstīja sātanam par Ījabu, savu kalpu, un viņa svēto dzīvi tad sātans sacīja: “Ne jau bez aprēķina Ījabs pie Tevis turas. Tu esi itin kā žogu ap viņu uzcēlis, un neviens netiek viņam klāt. Bet ļauj, ka viss tas zūd, un tad Tu redzēsi – viņš tiešām no Tevis atteiksies.” Un tad Tas Kungs sacīja sātanam: “Labi! Tikai viņu pašu neaizskar.”

Un tad kādu dienu, kad Ījaba bērni bija sapulcējušies pie viņa pirmdzimtā, vecākā dēla, cits pēc cita nāca kalpi no lauka un ganībām un stāstīja par lielajām bēdām: sabieši uzbrukuši un nolaupījuši visus vēršus un ēzeļmātes un nokāvuši visus kalpus, kaldeji ir uzbrukuši un nolaupījuši visus kamieļus un arī nokāvuši Ījaba kalpus. Atskrēja vēl kāds cits no nāves izglābies kalps un sacīja: “Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus.” Visubeidzot, vēl kāds kalps paziņoja: “Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā. Un, redzi, liela vētra nāca no tuksneša sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu.” (Īj.l:18-19)

To dzirdējis, ” Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, noskuva kalu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes m sacīja: “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.” (Īj.1:21-22)

Ījaba grāmatas 2.nodaļas teksts ir turpinājums visiem šiem notikumiem, kad sātans atkal apsūdz Ījabu un saka: “”Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību. Ja Tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!” Tas Kungs sacīja sātanam: “Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!” Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem.”

Ījabs ir satriekts, izputināts, zaudējis vistuvākos cilvēkus, kas viņam bija, – visus savus bērnus. Un tagad vēl arī ļauna slimība saēd viņa miesu, bet arī tad Ījabs paliek uzticīgs Dievam. Ījabam jāpārcieš vēl kāds kārdinājums – Ījaba paša sieva nāk pie viņa un saka: “Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!”

Protams, Ījaba sievas izmisumu var labi saprast. Vecās Derības grieķu tulkojumā šis pants ir daudz garāks, tā turpinājumā mēs lasām Ījaba sievas raudu dziesmu. Vai tā ir īsta vai ne, – mēs nezinām, taču līdzīgus vārdus no izmisušas mātes mutes nav grūti iedomāties. Viņa vaimanā par savu un Ījaba likteni, raud par saviem mirušajiem bērniem ko viņa sāpēs dzemdējusi un ar pūlēm uzaudzinājusi; un tagad viss ir zaudēts. Nav brīnums, ka viņas saprāts lielo bēdu dēļ ir aptumšojies. ka pārbaudījums ir bijis viņai par smagu. Tādēļ viņa savam vīram arī saka: “Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!”

Ar šo stāstu mēs esam aicināti saprast ciešanu jēgu un nozīmi. krusta lielo vērtību, jo tikai krusta ciešanas un pārbaudījumi var cilvēkam kam atklāt to, cik īsta ir viņa ticība uz Dievu. Ījaba sievas jautājums kaut kādā ziņā ir mums visiem zināms. Ļaudis, kas nav pieņēmuši kristīgu vēsti, ticīgajiem bieži vien uzdod līdzīgus jautājumus: “Ko tev palīdz tava ticība? Ko tā tev dod? Paskaties, tu esi tāds pats nabags, kā biji, tevi piemeklē viena nelaime pēc otras. Redzi, man nevajag nekādu Dievu, nekādu Baznīcu, un paskaties, — man klājas labi. Paskaties pasaulē uz tiem, kas dzīvo bez ticības un Dieva. Vai tad viņiem neklājas labāk kā tev? Kāda jēga tev turēties pie tavas ticības? Kāda nozīme tam, ka tu paļaujies uz savu Dievu, kāds ir tavs ieguvums?”

Šādus neticīgo jautājumus laikam ir dzirdējis katrs ticīgais, un uz šo jautājumu uzreiz nemaz tik viegli nevar rast atbildi. Kā mēs lasām tālāk Bībelē, – arī Ījabs ne. Kaut gan viņš tajā brīdī sievai atbild: “Tavs runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” – tomēr Ījaba sirds ir dziļi satriekta.

Trešās nodaļas sākumā teikts: “Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis. Un Ījabs izsaucās un sacīja: “Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns! Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri! Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gais¬mas satumsums lai padara to baismīgu! Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā! Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks.”" (Īj.3:1-7)

Tik ļoti satriekts ir Ījabs, neaptveramās ciešanas viņu ir saliekušas pie zemes! Viņš nevar saprast nekā no visa tā, kas noticis. Vienā dienā viss, kas viņam bija, ir zudis. Turklāt viņu dziļi sāpina arī kalpa sacītais: “Dieva uguns no debesīm krita un aprija visus tavus lopus” – tas mudina Ījabu kurnēt un domāt par Dievu netaisni. Arī citi cilvēki notikumus uzskata par Dieva sodu, par Dieva novēršanos un Viņa dusmu izpausmi. Tādēļ Ījabs vairs nesaredz nekādu cerību: viņa prāts ir satriekts, visapkārt ir tumsa. Viņš nespēj neko saprast no tās “skolas”, kurā viņš bija sācis iet un kurā viņam bija jāmācās. Ciešanu dēļ viņa sieva ir atkritusi no ticības un Dieva, bet Ījabā pašā vēl palikusi kāda pēdējā robeža, kuru viņš nevar pārkāpt, – uzticība Dievam. Viņš kurn, viņš cīnās ar Dievu un cilvēkiem, bet viņš neapgrēkojas pret Dievu. Lasot tālāk, mēs kopā ar Ījabu mēģinām saprast, ko tad īsti šīs ciešanas nozīmē, kāpēc Dievs tās pieļauj. Vai Dievs būtu nežēlīgs? Viņš taču varēja tam visam nejaut notikt! Vai tad Viņš nezina, kas notiek Ījaba un viņa sievas sirdī, vai tad Viņš nezina, ka Ījabs ir Viņa uzticamais kalps? Un tomēr Dievs tam ļauj notikt. Kāpēc?

Turpmākais grāmatas vēstījums mums pakāpeniski sniedz atbildi uz šo jautājumu. Pirmām kārtām Ījabs savās ciešanās un savā krustā daudz dziļāk iemācījās saprast grēku. Līdz šim viņš gan neko ļaunu atklāti nebija darījis, vienmēr cenzdamies rīkoties atbilstoši Dieva baušļiem un pavēlēm. Tas daudziem cilvēkiem ir liels pārbaudījums, jo viņiem šķiet, ka savas rīcības dēļ viņi ir svēti, krietni un taisni. Un kādreiz arī visai ticīgus ļaudis viņu pašu krietnā dzīve aizmidzina un novērš no patiesās paļāvības, no Kristus. Viņi sāk iedomāties, ka savas svētās dzīves dēļ ir izredzēti, ka Dievs viņus pieņem tāpēc, ka viņi dzīvo saskaņā ar baušļiem, bet nemācās saprast to, ka Dievs viņus pieņem Kristus dēļ, Kristus nopelna un ciešanu dēļ.

Arī Ījabam astoņpadsmit gadsimtus pirms Kristus dzimšanas bija jāmācās šī mācība. Strīdā ar Dievu un cilvēkiem Ījabs nonāk pie pirmās atziņas: lai cik svēts cilvēks arī savā dzīvē un savā ceļā būtu, lai cik krietns un pareizs, – patiesībā viņš ir tikai nožēlojams grēcinieks. “Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!” (Īj.14:1-4)

“Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Patiesi, es esmu grēkos dzimis. Es nevaru, Kungs, būt Tavā priekšā nedz taisns, nedz svēts. Tikai šajā postā es, nabaga cilvēks, vienalga ciešu, un man sāp. Jā, es esmu grēcinieks. Bet es nevaru saprast, Kungs, Tavas rokas smagumu!” tā Ījabs sauc uz debesīm. Kad Ījabs ir sapratis to, ka cilvēka grēku nevar apklāt nedz viņa taisnības darbi, nedz pareiza rīcība, nedz ārēji svēta dzīve, kad viņš ir iemācījies, ka viņš ir nešķīsts, kas cēlies no nešķīsta, un ka visa viņa taisnība un svētā dzīve ir bijusi tikai Dieva žēlastība un svētuma izpausme, bet ne Ījaba paša nopelns, tad viņš mācās vēl. Izpratis grēku viņš sāk aptvert Dieva žēlastību – Kristu. Viņa satriektā sirds strādā ar Dievu, ar visu pasauli, cilvēkiem un sevi pašu pēkšņi tiek kādas brīnišķas gaismas apmirdzēta.

16.nodaļā lasām, ka viņa bēdu un vaimanu tumsā atspīd Kristus spožā saule: “Ak, zeme, neapsedz manas asinis, un lai itin nekad neapklust manas vaimanas! Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks. Kaut vai tieši mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis, lai Viņš mirstīgajam piešķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņš izšķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu. Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuras es vairs atpakaļ neatgriezīšos. Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapa vieta vien mani gaida. Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jānoraugās manām acīm! Es lūdzu, ieliec jel pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu?” (Īj.16:18-22; 17:1-3)

Ījabs ir satriekts un bez cerības sirdī. Viņš sauc, lai zeme neapsedz viņa asinis, lai itin nekad nebeidz skanēt viņa vaimanu atbalss. Taču ne¬gaidīti šajās ciešanās viņš iesaucas: “Un kaut [arī] tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks.” Un paļāvībā uz Kristu, kas ir šis debesīs mītošais liecinieks un viņa gal¬votājs, viņš līdz ar savām vaimanām griežas pie Dieva arī ar lūgšanu: “Es lūdzu, ieliec jel pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu?”

Ījabs saka, ka viņam bez šīs žēlastības ir jāzūd uz neatgriešanos. Tikai kaps, elle un ciešanas viņu sagaida. Taču visā šajā tumsā viņam spīd Kristus gaisma. Viņš astoņpadsmit gadsimtus pirms Kristus sauc: “Jau tagad debesīs mīt mans liecinieks, un visaugstākā vietā ir mans galvinieks. Viņš var ielikt ķīlu manis labā. Viņš var samaksāt par maniem grēkiem. Viņš var dot man dzīvību, kas uzvar postu, grēku un nāvi!”

Tā Ījabs, strīdēdamies un tiepdamies ar Dievu un cilvēkiem, ar visu pasauli un pats ar sevi, caur ciešanām ir mācījies grēka atziņu un ir saņēmis brīnišķu atklāsmi par Kristu. Ījabs atstājis brīnišķu liecību mums, nākamajām paaudzēm, par Dieva Dēlu, kurš ieliek pats Sevi kā ķīlu Dievam grēcinieka vietā un izpērk grēcinieku no nāves un dara dzīvu.

Ījaba ciešanas nebeidzas. Pat tad, kad viņš raidījis šo brīnumaino lūgšanu uz Dievu, viņu neatstāj skumjas: “Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā. Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai! Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto. Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa.” (Īj.17:6-9) Ījabs tiek Dieva stiprināts un ierauga Kristu, tad atkal krīt izmisumā un tad atkal tiek stiprināts. Kāda varena roka viņu vada un tur. Kaut arī apkārt ir tumsa, izmisums un bezcerība, cerības stars spīd šajā tumsā.

Un tad šajā cīņā un vaimanās Ījabs nonāk līdz pašai pēdējai, uzbarošajai apjausmai. Mēs lasām viņa vārdus 19.nodaļā: “Es zinu, mans Glābējs dzīvs un galā Viņš nostāsies pāri pīšļiem. Kad man nebūs vairs ādas šīs, tomēr – miesā es skatīšu Dievu! Es Viņu skatīšu pats – manas acis To redzēs, ne citas.” (Īj.19:25-27)

Dievs dod atbildi uz Ījaba lūgšanu. Ījabs ir lūdzis: “Ieliec pats Savā priekšā par mani ķīlu” – bet Dievs tagad pavēsta Ījabam brīnišķu Kristus nāves un Augšāmcelšanās atziņu. Un Kristus Augšāmcelšanā Ijabs saskata arī savu augšāmcelšanos mūžīgajai dzīvībai. Astoņpadsmit gadsimtus pirms Kristus dzimšanas skan gaviles: “Es zinu, mans Glābējs dzīvs!”

Brīnišķa augšāmcelšanās dziesma! Brīnišķas gaviles! Lai gan ar viņu notiek briesmīgas lietas, lai gan viņš ir izmisis un labāk būtu gatavs mirt nekā dzīvot, tomēr viņš pat šajā dziļajā bezcerībā zina, ka Dievs ir devis viņa dvēselei milzīgu cerību. Lai arī tagad visa dzīve viņam šķiet tikai Dieva dusmas, sods un lāsts, viņš zina, ka reiz viņš augšāmcelsies jaunai dzīvei un mūžīgai svētlaimei. Un tad viņa acis skatīs Dievu sev par glābiņu un viņa acis redzēs – Dievu, pēc kura sirds viņa krūtīs tā noilgojusies.

Lūk, ko dara krusts. Tas lauž cilvēka paša taisnību, paša prātu un liek visai pasaulei būt apkaunotai. Pie krusta cilvēka sirdī dzimst ticība, cerība un mīlestība uz savu Radītāju. Kaut gan Ījaba prāts daudzko vēl nesaprot un kurn, lai arī viņš ir izmisis, viņa sirds tomēr aizvien vairāk un vairāk tuvojas Dievam. Grāmatas beigās mēs lasām, ka Dievs pats runā ar Ījabu. Ījabs saprot visu, kas ar viņu noticis. Viņš ir pieredzējis kādu lielu pārmaiņu – caur ciešanām un bēdām viņš saprot, ka bēdu krusts viņam ir nesis svētību. Tā Ījaba sirds top mierīga. Viņš aizvien vēl ir noklāts ar vātīm, nabags un izputināts, un tomēr viņa sirds ir mierā ar Dievu.

Un tad pašā noslēgumā mēs lasām, kā Dievs atjauno Ījabu: “Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes. Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas. Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu: Jemūa (zelta gabals), otrās vārdu: Kecija (ūbele), bet trešās vārdu: Keren-Hapūha (kanēļa smarža), un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū. Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus – četrus augumus. Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.” (Īj.42:12-17)

Ījaba sirds bija mierā ar Dievu jau tad, kad viņš to visu nebija saņēmis. Un Dievs atjaunoja viņa varenību un godību, ģimeni un spēku – visu viņa dzīvi. Dievs to darīja ne tāpēc, lai arī mēs savā dzīvē vienmēr gaidītu ko līdzīgu, bet lai mēs zinātu, ka Dievs ir devis kādu zīmi – zīmi Savai varenībai un godībai, ka Viņš saka pēdējo vārdu arī visās ciešanās un bēdās un ka Viņš, vadīdams mūs pa krusta ceļu, arī mūsu gājumam ļaus labi izdoties. Lai Viņam gods un slava mūžīgi!



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.