Ticība neredzamajam

Viņš ir mūsu visu tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu (Rom.4:17).

Ābrahāms ticēja visvarenajam Dievam. Un cilvēks, kas tic, ka Dievs spēj augšāmcelt mirušos, spēj viegli ticēt arī tam, ka Dievs var pildīt visus Savus apsolījumus. Ja Dievs ceļ augšā mirušos, kādēļ lai Viņš nespētu veco Ābrahāmu un neauglīgo Sāru darīt par vecākiem daudziem jo daudziem pēcnācējiem? Pat ja viņam nāktos upurēt un sadedzināt pelnos savu vienīgo dēlu Īzāku, vai Ābrahāms sāktu apšaubīt Dieva apsolījumus par pēcnācējiem, kam jāceļas no Īzāka? Nav šaubu, ka Dievs viņu spētu piecelt no nāves! Tāda bija Ābrahāma ticība.

Tālāk: “Dievs.. mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu.” Proti, kad vien Dievs ir izlēmis ko darīt, Viņš runā par lietām, kuru vēl nav, it kā tās jau būtu. Šādā veidā Dievs ar Ābrahāmu runāja par to, kā vēl nebija, un deva viņam vārdu Ābrahāms (daudzu tautu tēvs). Jo Viņš saka: “Daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu.” Dieva priekšā, kas mirušos dara dzīvus, Ābrahāms jau bija tas, kas par viņu teikts apsolījumā – daudzu tautu tēvs.

Tas ir brīnišķīgs teksts, kas pilns ar pamācību un spēku mūsu vājajai ticībai. Šādā veidā mēs mācāmies pareizi ticēt un domāt par Dievu, tā kļūstot par īstiem Ābrahāma bērniem. Sava vārda spēkā Dievs radīja debesis un zemi un pavēlēja, “lai gaisma aust no tumsības” (2.Kor.4:6). Viņš ir pietiekami varens, lai visas lietas radītu no nekā. Viņš ir varens, lai no nāves radītu dzīvību, no grēka – taisnību. No velna verdzības Viņš rada godības pilnu Dieva bērnu brīvību.

Pravietis saka: “Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena” (Jes.40:26). Kā Dievs sauc debesu zvaigznes pēc to vārdiem, tāpat Viņš sauc arī visus Ābrahāma bērnus, ikvienu pēc sava vārda, pirms vēl kāds no tiem ir piedzimis, un tiem jābūt tik daudz kā debesu zvaigznēm. Jo Dievam nav nedz pagātnes, nedz nākotnes, bet viss ir tagadne – viss, kas jelkad notiks ar mums.

Dieva vārda un Viņa visvarenības dēļ Ābrahāms ticēja lietām, kuras neredzēja. Jā, viņš ticēja tam, kas ir pretējs visam, ko redzēja un juta sevī. Šādi ikviens kristietis, balstoties uz Dieva apsolījumu, tic pretēji tam, ko redz un jūt sevī. To sauc par “ticību”, “ticību Dievam”, “ticību Dieva visvarenībai un uzticamībai”, ka Viņš visu pārvērtīs pretēji tam, kas redzams un jūtams patlaban.

Kristiešu mierinājumam Luters ir labi norādījis uz Ābrahāma ticību un Ābrahāma Dievu – Dievu, kas “sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu”. Luters saka: “Kad kristieši tiek mīdīti ar kājām vai viņiem tiek cirsta galva, tas viss neizskatās pēc godības, līksmības un mūžīgas svētlaimes, bet pilnīgi pretēji. Bet Dievs saka: “Es varu pārvērst to, kas ir, it kā tas nebūtu. Es varu neesošas lietas padarīt esošas.” Visas bēdas un dziļās skumjas Es pārvēršu par tīru prieku. Es varu sacīt: “Tu, kaps un nāve, topi par dzīvi! Tu, elle, topi par debesīm un mūžīgu svētlaimi! Tu, inde, topi par dārgām zālēm! Tu, velns un pasaule, topi noderīgāka Maniem kristiešiem nekā mīļie eņģeļi un lieli svētie! Jo Es gribu celt un kopt Savu vīna dārzu, tā ka tas kļūs arvien labāks caur visa veida nelaimēm un ciešanām.””

Kad kristietis savos pārbaudījumos jūtas tā, it kā būtu nodots velnam, un tas piepilda visu viņa sirdi, domas un dzīvi ar vieniem vienīgiem grēkiem, bēdām un postu, tad Dievs var sacīt: “Tu tomēr esi svēts, tu esi “viscaurēm tīrs” (Jņ.13:10), tu esi Mans templis.” Kad daudzo grēku dēļ es jūtos pavisam atbaidošs Dievam, Viņš saka: “Tu esi tīkams, mīlams un dārgs Manās acīs.” Kad savu acu priekšā redzu tikai nāvi un samaitātību, Dievs saka: “Es redzu tevi glābtu un godības pilnu Savu eņģeļu vidū.”

Dievs mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Un to visu Dievs dara Saviem ticīgajiem arī tagadējā laikmetā, gluži kā Viņš piepildīja neparasto apsolījumu Ābrahāmam, ka viņa dzimums izplatīsies pa visu pasauli. Lai Dievs mums dod vairāk Ābrahāma ticības!

Bet tev šī dārgā ticības dāvana jāmeklē ar vēl lielāku nopietnību nekā parasti. Tie, kas no visas savas sirds bieži un nopietni lūdz Dievu pēc šīs dāvanas un rūpīgi pēta Dieva vārdu un Viņa darbus, – tie pieaugs ticībā, taps stipri un dedzīgi garā. Savukārt tie, kas samierināsies ar mazu mēru un nicinās visdārgākās Dieva dāvanas, savā ticībā saruks vai pat pilnīgi iznīks un atkritīs.