:: e – BAZNICA ::

Sludināt tā, lai Dievam patiktu mana mācība

“Jo vai tad es tagad runāju cilvēkiem pa prātam vai Dievam? Jeb vai es cenšos cilvēkiem patikt? Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” [Gal.1:10]

Itin kā Pāvils gribētu teikt: man šķiet, ka mani sprediķi, tāpat daudzās lielās bēdas, ko esmu izcietis, pietiekami skaidri parāda, vai es kalpoju cilvēkiem vai Dievam.

Tā nu es pietiekami skaidri varu apliecināt, ka ar savu sludināšanu esmu tiecies nevis pēc cilvēku labvēlības vai piekrišanas, bet esmu gribējis tikai darīt ļaudīm zināmu Dieva žēlastības darbu un Viņa godu. Mēs ar savu mācību necenšamies iemantot cilvēku labvēlību. Mēs mācām, ka visi cilvēki pēc savas dabas ir bezdievīgi dusmības bērni; mēs noraidām brīvo gribu, cilvēku spējas, gudrību, taisnību; mēs sludinām, ka žēlastība un piedošana mums tiek piešķirta tikai no Dieva žēlsirdības Kristus dēļ. Tāda sludināšana pavisam noteikti nav pa prātam cilvēkiem un pasaulei.

Ja es meklētu cilvēku labvēlību, tad nenoraidītu visus viņu darbus, bet es pasludinu Dieva spriedumu visiem cilvēkiem, teikdams, ka viņi ir grēcinieki, un ka viņi var tikt attaisnoti ne ar saviem darbiem, nedz apgraizīšanu, bet tikai no žēlastības caur ticību Kristum.

Viltus apustuļi cenšas patikt citiem cilvēkiem, lai varētu dzīvot miesīgā mierā un drošībā. Tie sludina, bezdievīgas lietas vai vismaz runā pretī savai sirdsapziņai. To viņi dara tālab, lai varētu saglabāt cilvēku labvēlību un nezaudētu to, kas tiem pieder. Turpretī es gribu tikai, lai Dievam patiktu mana mācība; tā ļaudis kļūst par maniem ienaidniekiem.