286. Kas ir kārdināšanas?


Ticība augšāmcelajam Kristum

“Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts” (Rom.10:9). Šie Pāvila vārdi nesaraujami savieno ticības apliecinājumu, ka Jēzus ir Kungs, ar ticību Viņa augšāmcelšanai. Tādējādi nevar pareizi izprast šo ticības apliecinājumu, ka Jēzus ir Kungs, bez pareizas izpratnes par Viņa augšāmcelšanos. Mēģināsim tad atbildēt uz jautājumu: ko Jaunā Derība domā ar vēsti par Jēzus augšāmcelšanos?

Ticība augšāmcelajam Kristum

Jau no paša sākuma vēsts par Jēzus augšāmcelšanos vai, citiem vārdiem, ka “Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem”, ir apustuliskā pasludinājuma centrā. Bet, kā rāda Jaunā Derība, apustuļu laikā neviens nemēģināja atainot augšāmcelšanās notikumu; pirmais šāds mēģinājums parādās apokrifālajā Pētera evaņģēlijā. Jaunajā derībā bez augšāmcelšanās pasludināšanas ir tikai to faktu atstāsti, kuriem būtu jāvedina uz ticību augšāmcelšanai, kas ir notikusi. Šie fakti ir tukšais kaps un Augšāmceltā parādīšanās.

Visvecākais Lieldienu notikumu atstāsts, kas mums ir pieejams, ir formulējums, kas apkopo pasludinājumu par Kristu, kuru Pāvils citē 1.Kor.15:1-7. kā tradīciju, kuru viņš ir saņēmis un nodevis tālāk. Tiek konstatēta Jēzus nāve, apglabāšana un augšāmcelšanās. Netiek pieminēts kaps, kas bijis atrasts tukšs. Lai balstītu ticību pabeigtajā augšāmcelšanā, tiek citēts vienīgi tas fakts, ka daudz aculiecinieku redzēja Augšāmcelto. No tā mēs varam secināt, ka Lieldienu ticība ir balstīta uz Kunga parādīšanos un to, ka tukšajam kapam vislabākajā gadījumā bija sekundāra loma agrīnajā apustuliskajā pasludinājumā.

Stāstījums par tukšo kapu vispirms ir atrodams Marka evaņģēlijā. Šī evaņģēlija sākotnējā tekstā nav stāstījuma par Augšāmceltā parādīšanos, bet uz parādīšanos tiek norādīts, ka tā notiks mācekļu dēļ Galilejā. Pēteris tiek minēts īpaši, un Pāvils viņu min kā pirmo. Tikai vēlāk Marka evaņģēlija beigās tiek pievienoti stāstījumi par parādīšanās vairākām reizēm. Cits evaņģēlists pārņēma to, ko Marks stāsta par tukšo kapu, un apvienoja to ar stāstiem par Augšāmceltā parādīšanos Galilejā (Mateja, Lūkas, Jāņa ev.) un Jeruzalemē (Lūkas un Jāņa ev.). Iespējams, te jau bija izjūtamas grūtības, kas radās mēģinājumā atstāstīt Lieldienu vēstījumu, pārliecināt par to un aizsargāt to.

Tā nav nejaušība, ka Marka stāstījums par tukšo kapu kļuva par agrīnās baznīcas faktisko Lieldienu Evaņģēliju. Tā ir tāda Lieldienu vēstījuma forma, kuru vienkāršie cilvēki saprata visvieglāk. Šiem cilvēkiem agrīnajā Palestīnas baznīcā tukšais kaps bija veids, kā attēlot augšāmcelšanos un tā šo Lieldienu notikumu padarīt daudz saprotamāku. Tā kā viņiem bija jāaizstāv savas Lieldienu ticības objektīvā patiesība pret jūdu tautiešiem, viņi nekavējās izmantot tukšo kapu kā pierādījumu tam, ka augšāmcelšanās ir notikusi. Kad paaudze, kas joprojām atcerējās Lieldienu pieredzes nepārvaramo spēku, kļuva veca un nomira, tukšajam kapam aizvien vairāk bija jākļūst par augšāmcelšanās vēstījuma pamatu visā baznīcā.

Kā mēs to redzam evaņģēlijos, par augšāmceltā Jēzus parādīšanos bija zināms no paša sākuma, un tai vienmēr ir bijusi vieta šajā pasludinājumā. Bet evaņģēliji mums rāda nepārprotamu tendenci šīs parādīšanās aizvien vairāk un vairāk saistīt ar Jēzus kapu. To var redzēt arī evaņģēlistu tendencē lokalizēt Jeruzalemē visus izšķirošos Lieldienu laika notikumus. Mēs varētu to saukt par Jeruzalemes tradīciju. Tas, ko iezīmē šī tradīcija, patiešām ir ļoti agrīns un ticams, bet tomēr no evaņģēlijiem ir skaidrs, ka ir vēl cita tradīcija, kas stāsta par Augšāmceltā izšķirošajām parādīšanās reizēm – vismaz Pētera Lieldienu pamatpieredzi – tālu no Jēzus kapa, Galilejā. Evaņģēliji mums stāsta par to, kas notika Galilejā, un tomēr tam, kas notika Jeruzalemē un tās tuvumā, veltī lielāku uzmanību. Tādēļ mēs nezinām neko vairāk par parādīšanos Pēterim, kaut arī tai bija vislielākā nozīme agrīnās baznīcas Lieldienu ticībā.

Šajā senākajā tradīcijā tukšajam kapam nevarēja būt nekāda loma. To apliecina paulīniskie vēstījumi. Tie rāda kristīgā pasludinājuma fonu, kad Lieldienu vēsts nerunāja par tukšo kapu, ne par Kunga miesas fiziku, bet par tām nepārvaramajām pieredzēm, kas tika aprakstītas kā augšāmceltā Kristus redzēšana.

Visi pētījumi par augšāmcelšanos jāsāk ar faktu par šīm pieredzēm. Saskaņā ar Jauno Derību tās ir augšāmcelšanās ticības avots. Kad kritisks vēsturnieks ir sakārtojis visus stāstījumus, paliek šis nesatricināmais fakts: pirmajiem kristiešiem tās bija pieredzes, kuras tika aprakstītas kā augšāmceltā Kristus redzēšana. Tā bija notikusi vairākās vietās (Galilejā, Jeruzalemē un tās tuvumā, pie Damaskas), noteiktā laika posmā, bet dažādos konkrētos laikos (no parādīšanās Pēterim Lieldienās līdz parādīšanās Pāvilam) un vairākiem cilvēkiem un cilvēku grupām (vienpadsmit mācekļiem, Emavas mācekļiem, pieciem tūkstošiem). Cilvēki, kam bija šī pieredze, kļuva pārliecināti, ka Jēzus ir uzcēlies no mirušajiem.

Kas mums ir jāsecina no šīm pieredzēm? Neko daudz nevar iegūt, ja tās tiek sauktas par “redzējumu” un tādējādi ievietotas šajā psiholoģiskajā kategorijā, lai gan Jaunā Derība pati it kā varētu dot norādi šajā virzienā (Ap.d.26:19 Pāvila Damaskas pieredze tiek saukta par ὀπτασία, “redzējumu”). Tādā veidā mēs kaut ko pasakām par to formu, bet ne par saturu.

Mēs varētu pavirzīties uz priekšu, izmantojot Rūdolfa Otto lieliskos pētījumus, kuros viņš to, kas notika ar mācekļiem Lieldienās, salīdzina ar to, kas notika ar praviešiem, īpaši profētiskās reliģijas aicinājuma redzējumos. Tām noteikti ir kaut kas kopīgs. Bet pat profētiskās reliģijas pieredzes netiek skaidrotas, uzskatot tās par redzējumiem no psiholoģiskā skatījuma. Jo tas, kas ir būtiskais tajās, ir tieši tas, ar ko tās atšķiras no visa pārējā, kas reliģiju vēsturē tiek saukts par “redzējumiem”. Mēs nekur tālu netiksim, mēģinot izprast praviešu pieredzi, kamēr mēs jau no paša sākuma nepieņemsim, ka ir patiesi pravieši un viltus pravieši, autentiski pravieši un neautentiski pravieši. Lai noteiktu šo atšķirību, mums psiholoģija nevar nepalīdzēt nemaz. Reliģijas psihologs nevar pateikt, kāpēc Jeremijas atklāsme ir patiesi pravietojumi, bet “viltus praviešu” pieredze nav patiess pravietojums.

Šis dalījums nav arī kaut kas tāds, kas būtu bijis vēlāk izveidots, vērtējot no dogmatiskā skatījuma. Norobežošanās no viltus pravietošanas pieder pie visas pravietošanas būtības, kad tā sevi nodala no ekstātisko reliģiju garīguma. Pravieši baidās no tā, ka viņi paši varētu kļūdīties. Tādēļ Amoss attsakās no nosaukuma נְבִיא (“pravietis”). Tādēļ Israēla pravieši cīnās pret “viltus praviešiem”, kā to dara arī Zaratustra. Tādēļ Muhameds, iesākot savu karjeru, baidījās, ka viņš varētu būt כּהן.

Kā ir jānosaka robeža starp īstu un viltus pravietošanu, starp īstu aicinājumu un iedomātu, starp autentisku atklāsmi un pneimatiska entuziasma manifestācijām, starp saņemtā “vārda” īstu un neīstu pasludināšanu? Tā ir pravietošanas teoloģiskā problēma, uz kuru mums jau norāda reliģiju vēstures pārskats. Pat īsts pravietis var pārstāt būt Dieva instruments un vēstnesis. Reliģiju vēsture mums stāsta par daudziem vizionāriem un citām līdzīgām pieredzēm. Pravietošanas mīkla ir tā, ka starp šādām pieredzēm būtu jābūt īpašai, patiesu pravietisko atklāsmju kategorijai, ar kurām cilvēki tiek aicināti, lai būtu par Dieva vārda pasludinātājiem.

Ja mēs pārbaudītu Lieldienu pieredzes būtību, salīdzinot to ar pravietošanas gadījumiem, mēs tūlīt pat ieraudzītu pretstatu. Tas, ko pieredzēja pravieši, ir kaut kas tāds, kas notika vienmēr un no jauna gadsimtiem cauri. Lieldienu pieredze ir saistīta tikai ar vienu vienīgu paaudzi. Tas, kas notiek ar pravieti, notiek ar indivīdu. Tā tas var būt arī ar Lieldienām, bet Lieldienu pieredze var būt arī grupas pieredze (divi no Emavas, vienpadsmit mācekļi, pieci tūkstoši).

No otras puses, abām šīm pieredzēm kopīgs ir tas, ka tās abas ietver aicinājumu un uzdevumu. Vienā gadījumā tiek piešķirts pravieša amats, otrā – apustuļa. Ne jau katrs, kam bija Lieldienu pieredze, kļuva par apustuli, šī pieredze var arī veidot cilvēku grupu baznīcā. Tomēr saskaņā ar šī vārda precīzo nozīmi neviens, kas nav “Viņa augšāmcelšanās liecinieks” (Ap.d.1:22), nevar būt apustulis, kaut arī Jaunajā Derībā šis jēdziens tiek plašāk lietots, ne tikai šajā stingri teoloģiskajā apustuļa kā atklāsmes nesēja nozīmē. Saskaņā ar 1.Kor.15:7 Jēzus parādījās “visiem apustuļiem”. Apustulāts un Lieldienu pieredze ir nedalāmi, tie ir ne mazāk saistīti savā starpā kā pravietošana un pravietiskā pieredze.

Lai saprastu Lieldienu pieredzi, ir svarīgi redzēt to kā apustulisku pieredzi. Apustuļa amats, kas ir saistīts tikai ir vienu vienīgu paaudzi vēsturē, kad tas tiek pretnostatīts pravietošanai, ir kaut kas pilnīgi jauns. Ir ļoti svarīgi, ka pēc Kristus pravietošanas atnākšanas, kamēr tā nav izzudusi, [pravietošana] kļūst pilnīgi citāda. Kristīgajā pasaulē pravieša amats ir amats baznīcā, noteikti pakļauts apustulātam. “Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata”, – ir teikts par baznīcu Ef.2:20. Apustuļi tiek minēti pirmie.

Pravietošanas kā neatkarīga faktora, kas stāvokļa ziņā ir vienā līmenī ar apustuļiem un viņu liecību, īpaša izdalīšana nenotika bez cīņas. Bet montānisms parādīja, cik nepieciešama bija šāda izdalīšana, šī cīņa starp “Garu un amatu”, kā tā parasti tiek saukta. Jo Montāns pretendēja būt apsolītais Paraklēts (epitets, kas lietots Jāņa evaņģēlijā par Svēto Garu, tradicionāli tulkots kā ‘Aizstāvis’) Jāņa evaņģēlijā, kā to vēlāk darīja arī Mani un Muhameds.

Apgalvojums, ka atklāsme Kristū nav kaut kas ietverošs vai relatīvs, stājas spēkā un krīt reizē ar apustulāta prioritāti pār pravietošanu. Kur vien pravietošana aizstāv savu neatkarību un spēku, tur ir apdraudēts tās atklāsmes galīgums, kura reiz notikusi vēsturē un par kuru apustuliskais amats sniedz liecību. Kristus baznīca ir apustuliska, ne pravietiska baznīca. Tas nenozīmē, kā daži šodien domā, Gara nomākšanu, reliģijas iespiešanu nocietinātā institūcijā. Drīzāk tas pauž pārliecību, ka atklāsme ir notikusi, ka Dieva vārds vairs nav tikai dots un piešķirts cilvēkam šeit un tur, bet ka Vārds ir kļuvis miesa.

Apustulāts tika dots vienreiz, vienā vienīgā paaudzē. Apustuļa amatam līdzi nāk pravieša amats, un tomēr tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Apustuliskajam amatam, kas izveidoja baznīcu, bija prioritāte attiecībā pret pravieša amatu, kas kalpoja, lai sagatavotu baznīcu. Tādēļ apustuliskajai pieredzei ir jābūt kaut kam pilnīgi atšķirīgam no pravietiskās pieredzes, kaut kam unikālam, kaut kam tādam, kam vēsturē nav nekā līdzīga. Tas, kas notika ar apustuļiem, bija atklāsmes Kristū pabeigšana, tā notikuma, fakta pieredzēšana, kas pamatoja, ka Jēzus Kristus ir Kungs. Šis fakts tiek formulēts ar “Kungs ir augšāmcēlies.”

Ja tas ir tā, tad mums jāatbrīvojas no izplatītā pārpratuma par Lieldienām, kurš apgalvo, ka tas, ko mācekļi pieredzēja, bija tikai Kristus redzējums, kas viņiem deva pārliecību, ka viņu Skolotājs dzīvo, kas savukārt lika viņiem izdarīt secinājumu, ka Viņš ir augšāmcēlies. Kristus redzējumi, neatkarīgi no tā, kā tie tiek novērtēti, nav bijuši saistītas ar mūsdienām. Kā Lieldienu pieredzes atšķiras no citām “Tā Kunga parādībām un atklāsmēm” (2.Kor.12:1), par kurām zina arī Pāvils?

Mācekļi būtu varējuši nonākt pie pārliecības, ka Jēzus kaut kādā veidā turpina dzīvot, arī bez tām Lieldienu dienām, kad notika kaut kas tāds, kas izmainīja visu viņu dzīvi. Kad viņu mīļotais un godātais Skolotājs tiek paņemts no viņu vidus, gandrīz dabiska šķiet izjūta, ka Viņš kaut kādā veidā turpina dzīvot pēc nāves. Mums tikai ir jāatceras tas nozīmīgums, kāds tika piešķirts Sokrāta nāvei, kuras dēļ ļaudis visā eiropeiskajā tradīcijā ir domājuši par nemirstību. Nē, tam, kas notika ar mācekļiem, protams, bija jābūt pavisam citai nozīmei. Patiesais Jaunās Derības Lieldienu vēstījums nav: “Jēzus dzīvo”, bet: “Jēzus ir augšāmcēlies”. Kaut kas notika, Dievs izdarīja ko tādu, par ko neviens agrāk neko nebija dzirdējis, kaut ko unikālu. Šis nedzirdētais notikums, fakts, kuru var aprakstīt tikai ar vārdu “augšāmcelšanās”, nav kāds secinājums, kas izdarīts, balstoties uz Lieldienu pieredzi, nav kaut kas izsecināts, pat ne pārliecība, ka Jēzus dzīvo. Lai cik patiesi tas arī būtu, tas nav būtiskākais. Lieldienu būtība un sirds ir tas, ka “Kristus ir augšāmcēlies”.

Bet kas ir domāts ar “augšāmcelšanos”? Ko tas izsaka Jaunajā Derībā? Ko domā Jēzus, kad runā par augšāmcelšanos no mirušajiem (un, iespējams, arī par Cilvēka Dēla augšāmcelšanos)? Atbildes mēs atradīsim, aplūkojot, kur Jaunās Derības vēstījums par augšāmcelšanos ir ticis apstrīdēts un kāpēc. Mēs zinām par šādiem notikumiem Atēnās un Korintā laikā, kad Pāvils bija devies savos misijas ceļojumos uz šīm pilsētām. Kāpēc Atēnās tika izsmieta augšāmcelšanās? Kāpēc daži Korintas draudzē noraidīja augšāmcelšanos no mirušajiem? Pirmkārt, jebkura doma, ka miesa varētu dzīvot no jauna, bija pretrunā grieķu mācībai par dvēseles nemirstību. Šāds uzskats bija pārāk nefilozofisks, pārāk vērsts uz matēriju un miesu, ne dvēseli. 1.Kor.15. Pāvils nemitīgi pūlas aizstāvēt augšāmcelšanās mācību pret šādiem grieķu iebildumiem. Viņš parāda tās augsto garīgumu pretstatā pieņēmumam, ka tā ir materiālistiska ideja. Mēs, modernie cilvēki, kuru pasaules skatījumam augšāmcelšanās ideja arī šķiet savāda, tādēļ varam būt pateicīgi, ka Pāvils bija spiests daudz pilnīgāk izvērst to, kas viņam šķita pašsaprotama doma.

Tomēr būtu kļūdaini uzskatīt, ka grieķus atbaidīja tikai matērijas un miesas jautājums. Atcerēsimies Atēnu notikumus, kas tik spilgti mums ir aprakstīti Apustuļu darbu grāmatas 17:31-32. Kāpēc Pāvils tiek pārtraukts pēc tam, kad viņš saka, ka Dievs ir uzcēlis Jēzu no mirušajiem? Vai doma par augšāmcelšanos tiešām bija grieķiem tik neciešama? Kāpēc grieķu pasaulē Atīda un Ozīrisa miršana un augšāmcelšanās netika uzskatītas par nepieņemamām? Kāpēc grieķi Pāvila laikā bez bažām pieņēma mītus un mirušo un augšāmcēlušos dievību kultus un savienoja tos ar savu ticību nemirstībai, tieši tāpat kā senie grieķi darīja ar Dionīsa reliģiju?

Nē, tā nebija augšāmcelšanās ideja, kas bija nepieņemama, bet vēstījums par augšāmcelšanos, kura nebija mīts. Viņus atgrūda tas, ka viņi dzirdēja par augšāmcelšanos, kas bija notikusi īpašā laikā, notikumu, kurš stāvēja pāri vēsturei un tomēr iesniedzās tajā. Mums jābūt skaidrībā par to, ko nozīmēja tas, ka tad, kad Kristus tika pasludināts, tas bija vēsturisks vēstījums. Kaut arī varētu būt lietoti vairāki mitoloģiski jēdzieni, tas, par ko tika runāts, bija vēsturisks fakts par īpašu cilvēku, kurš dzīvoja īpašā laikā un vietā un kura nāve bija pārbaudāms vēsturisks fakts. Tas, ka šis cilvēks bija atklāsme, grieķiem bija nepieņemami, tieši tāpat arī modernajam cilvēkam. Kad un kur notika Ozīrisa nāve? Jautājumam nav jēgas. Mīts stāsta par notikumiem, kas nav notikuši vēsturē. Mīts, lietojot modernas frāzes, stāsta par saprāta nepieciešamajām patiesībām, nevis par nejaušiem vēstures faktiem. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka senajās pagānu reliģijās nebija priekšstata par vēsturisko atklāsmi. Jēzus nāvi un augšāmcelšanos kā mītu, kā līdzību par mūžīgo patiesību – to grieķi ar prieku varētu pieņemt – bet ne kā vienreizēju vēsturisku notikumu.

Tas mūs noved pie nākamā jautājuma. Vēsturiskā ticības vēsts Kristū tajā pašā laikā ir eshatoloģisks vēstījums par vēstures galu. Jēzus augšāmcelšanās ir saistīta ar mirušo augšāmcelšanos. Pāvils par to nepārprotami runā 1.Kor.15 un norāda uz to, kad sludina pie Areopāga (Ap.d.17:31). Te atklājas nesaskaņa starp diviem pasaules redzējumiem, starp kristiešu un grieķu reliģiskajām pasaulēm. Te mēs mācāmies saprast augšāmcelšanās būtību.

Mācība par augšāmcelšanos vēl neizpaužas cerībā, ka tie, kas bija miruši, varētu atgriezties no saviem kapiem vai viņu miesas kļūtu atkal dzīvas. Primitīvās reliģijas ir pārpilnas ar to. Augšāmcelšanās no mirušajiem tās patiesajā nozīmē ir pazīstama tikai tur, kur tā tiek saredzēta kā kulminējošs vēstures notikums. Tā tas ir pravietiskajās reliģijās : ārpus kristietības mēs to atrodam zoroastrismā, jūdaismā un islamā. Šīs apokaliptiskās augšāmcelšanās cerības raksturīga iezīme ir, ka tā neattiecas tikai uz indivīdu, bet uz visiem cilvēkiem. Augšāmcelšanās ir kosmisks notikums. Tas nāk līdz ar pasaules galu un nozīmē jaunas radības iesākumu. Nāve tādējādi tiek vērtēta citādi nekā grieķiem. Tā ir ne tikai atsevišķa cilvēka dzīves beigas, bet arī spēks, kas pārvalda pasauli. Saskaņā ar augšāmcelšanās doktrīnu nāve nav vienkārši dvēseles pāriešana no vienas eksistences formas citā, kā tas ir Indijā un grieķiem (kaut gan tas ir arī tā), bet nāve ir riebīga cilvēka sadalīšanās. Šāds skatījums uz lietām miršanu nepadara vieglu, bet gan grūtu. Filozofiskās doktrīnas par nemirstību mērķis ir padarīt miršanu vieglu, bet augšāmcelšanās doktrīna nāvi uztver absolūtā nopietnībā. Dabiskās cilvēka bailes no nāves neizkliedē filozofiski mierinājuma vārdi.

Visā tajā mēs varam saredzēt atšķirību, kā tiek vērtēts ķermenis. Grieķiem dvēsele ir ieslodzīta, apbedīta miesā. Jaunās Derības cilvēkiem dvēsele ir Svētā Gara templis, Dieva radība un tādējādi Viņa īpašums. Grieķiem, tāpat arī modernajam cilvēkam, visam bibliskajam priekšstatam būtu jāšķiet bērnišķīgam un primitīvam. Bet tas nav neizšķirošais. Vai primitīvais ieskats par nāvi, miršanu un miesu nevar būt pareizais? Šis viedoklis tiek vērtēts kā materiālistisks. Bet mēs varam jautāt, vai materiālistisks nav tāds, kas miesu uzskata tikai par matēriju. Pāvils uz šādu uzbrukumu atbild pilnīgi skaidri. Ciktāl miesa ir tikai matērija, tā nevar iemantot Dieva valstību. Bet tā nav tikai matērija, nav tikai σαρξ (miesa), bet kaut kas vairāk. Tā nav ne vairāk, ne mazāk kā ψυχή (dvēsele). Miesa un dvēsele var piederēt Dievam vai velnam. Dvēseles dzīve atrodas grēka verdzībā tieši tikpat lielā mērā, cik miesiskā dzīve. Dievbijīguma un bezdievīguma antitēze nav identiska dvēseles un miesas antitēzei. Gan dvēselei, gan miesai pāri ir Svētais Gars (πνεῦμα ἅγιον ), Dieva Gars, kuru ir uzmanīgi jānošķir no cilvēkam piemītošā gara (πνεύμα), “dvēseles pamata”, kā tas tiek saukts.

Augšāmcelšanās ir visa cilvēka, dvēseles un miesas, izvešana no nāves dzīvībā Garā, tieši tāpat kā viņš reiz tika aicināts esamībai miesā šajā pārejošajā pasaulē. Augšāmcelšanās ir jauna radīšana. (Jūdu un persiešu apoloģētiem tādēļ patika norādīt uz augšāmcelšanās iespēju, rādot uz radīšanas brīnumu.) Tā kā cilvēka radīšanu nevar atdalīt no pasaules radīšanas vai cilvēka esamību no pasaules esamības, tāpat arī cilvēka jaunradīšana nav iedomājama bez pasaules jaunas radīšanas, pasaules, par kuru mums ir teikts: “Nāves vairs nebūs” [Atkl. 21:4]. Šī pasaule, jauna debess un jauna zeme, attiecas uz cilvēkiem, pār kuriem vairs nav nāves lāsta.

Tādi vairāk vai mazāk bija priekšstati, kurus Jaunās Derības cilvēki saistīja ar augšāmcelšanās jēdzienu. Te mēs atgriezīsimies pie jautājuma par Jēzus augšāmcelšanos. To var izprast tikai tad, ja to aplūko saistībā ar augšāmcelšanos no mirušajiem. Laiks un atkal Pāvils runā par tiem kā nedalāmiem. Kā Augšāmceltais Jēzus Kristus ir “pirmdzimtais daudzu brāļu starpā” [Rom.8:29]. “Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies” [1.Kor.15:13]. Ja Viņš nav uzcēlies, tad arī mirušie necelsies. Ja šī saistība ir tik cieša, tad kļūst skaidrs, ko nozīmē Kristus augšāmcelšanās: tā ir vecās pasaules pārvēršanās jaunā pasaulē, agrākā laikmeta beigas un jauna sākums, jaunās mūžības un Gara pasaules sākums. Kristus augšāmcelšanos var saprast tikai kā notikumu, kas piepilda vēsturi, kā nākotni, kas ir kļuvusi par tagadni. Tā iesāk Dieva jauno radīšanu. Tā ir sākums vispārējai mirušo augšāmcelšanai. Te mēs redzam to Lieldienu pieredžu spēku, kuras pārliecināja mācekļus, ka Jēzus ir uzcēlies no mirušajiem. Tas, ko viņi piedzīvoja, bija visu pravietisko un apokaliptisko gaidu piepildījums. Kāda ir praviešu pieredze salīdzinājumā ar šo pieredzi? Vai pravietis kādreiz ir piedzīvojis to, ko toreiz piedzīvoja apustuļi un pirmā baznīca?

Ja Jēzus augšāmcelšanās ir saprasta šādi, tad mēs redzam, kāpēc tā nav atainota Jaunajā Derībā, kāpēc tā nevar tikt aprakstīta. Tā nav aptverama un izsakāma, līdzīgi kā pasaules radīšana un Dēla inkarnācija. “Dieva lielos darbus” neviens cilvēks nevar aptvert. Tikai ar savu iedarbību tie kaut kādā veidā iesniedzas mūsu pasaulē, mūsu realitātē. Tikai Dievs caur Svēto Garu var mūs, cilvēkus, pārliecināt par tiem. Tā kā tas ir tā, mēs nespējam sīkāk aprakstīt augšāmcelšanos. Dažādos Jaunās Derības stāstījumos mēs redzam spriegumu, ko rada, no vienas puses, nespēja izteikt augšāmcelšanos un, no otras puses, nepieciešamība liecināt par to. Mēs nespējam izveidot saskanīgu ainu par to, ko par mūsu Kunga augšāmcelto miesu ir teicis Pāvils un evaņģēliji. Mūsu zināšanas nevar aptvert tukšo kapu vai Jēzus augšāmcelto miesu. Mēs nevaram atdzīvināt to, ko mācekļi izdzīvoja Lieldienās.

Pat ja mēs to visu zinātu, mēs joprojām neko nezinātu par pašu augšāmcelšanos. Lieldienu būtība nav šajos “brīnumos”. Tas ir liels pārpratums, kaut arī ļoti sens un saprotams. Lieldienu brīnums nav tukšā kapa fakts vai mūsu Kunga miesa, kādu to redzēja Toms, bet tas, kas atrodas aiz visa tā – dzīvā Dieva darbs, kas Jēzu uzcēla no mirušajiem. Ar šiem “Lieldienu faktiem” vēstures izšķirošais notikums kaut kādā veidā iesniedzas vēsturē. Cik tālu? Par to ir un vienmēr būs dažādi viedokļi. Ne šie “fakti”, bet notikums, kas stāv aiz tiem, Dieva darbs, ir tas, uz ko pirmā draudze atsaucās, kad tā devās pasaulē ar vēstījumu: “Kungs ir augšāmcēlies!”

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.