Sēklas grauds tīrumā

Ja Dieva Vārds nāk pie mums, tad tas vēlas tapt noglabāts auglīgā zemē. Viņš nevēlas, lai tas gulētu uz ceļa… Viņš negrib krist starp ērkšķiem, kur tas nosmok zem “ šīs zemes rūpēm, bagātības un kārībām” un nenes augļus. (Lk.8:11).

Tas ir liels brīnums, ka varenā Dieva mūžīgais vārds meklē sev mājvietu mūsos; kas tas vēlas būt manī pasargāts, kā sēklas grauds tīrumā. Dieva sacītais nav vis paslēpts manā saprātā, bet gan manā sirdī. (Ps.119:11).

Tāds ir no Dieva mutes nākušā (izsacītā) vārda mērķis – palikt sirdī, nevis nodomā – gluži kā mīļotais cilvēks, kas mīt tev sirdī, arī tad, pat ja nemaz nedomā par to apzināti.

Ja Dieva vārds ir tikai manā saprātā, tad mans prāts bieži vien ir nodarbināts ar citām lietām un es zaudēšu iepretī Dievam. Tāpēc ar to nekad nav pietiekoši, ja vien esam izlasījuši Dieva Vārdu, …tam ir jāieiet dziļi mūsos, jādzīvo mūsos, kā vissvētākajam svētajā vietā, lai mēs savās domās, vārdos un darbos nemaldītos.

Bieži vien labāk ir mazāk un lēnām lasīt Rakstus un gaidīt līdz tas mūsos ir ielauzies, nekā lieliski zināt Dieva Vārdu, bet to neglabāt sevī.