:: e – BAZNICA ::

Piepildījušies Lutera pravietiskie vārdi

Vēl tikai iespējami īss pārskats par dažām citām Romas katoļu baznīcas mācībām.

Indulgences, kuru dēļ formāli iesākās Reformācija, aizvien vēl tiek tirgotas (pareizāk būtu teikt ‒ dotas pret ziedojumiem). Tikai 1965. gadā pāvests Pāvils V nedaudz mīkstināja mācību par indulgencēm, taču paturēja spēkā ar tām saistīto darbu nopelnu teoloģiju.

Nebibliskā mācība par Šķīstītavu, kuras dēļ Lutera laikā tika tirgotas indulgences, vēl aizvien tiek īpaši balstīta un uzturēta spēkā. Saskaņā ar Romas katoļu mācību šķīstītavā pēc nāves izcieš laicīgu sodu un tiek šķīstītas to cilvēku dvēseles, kas dzīves laikā nav sasniegušas pilnību. Šī Bībeles mācībai par Kristus žēlastību un grēku piedošanu pretējā mācība saistīta ar Romas baznīcas mācību par attaisnošanu jeb pestīšanu ar darbiem; mācība par šķīstītavu šai mācībai ir būtiski nepieciešama – tā to balsta. 1985. gadā Ticības Kongregācijas prefekts kardināls Jozefs Racingers (vēlākais pāvests Benedikts XVI) īpaši uzsvēra:

“Ja Šķīstītavas nebūtu, tad tā būtu jāizgudro.”

Svēto un Marijas godināšana ir guvusi īpašu pastiprinājumu ar pāvestu ex cathedra pasludinātajām dogmām par Jaunavas Marijas bezvainīgo ieņemšanu (1854.g. – Pijs IX) un Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanu ar miesu un asinīm (1968.g. – Pijs XII). Pāvests ir iemantojis nemaldīgumu, bet Svētie Raksti to Romas katoļu baznīcā lielā mērā ir zaudējuši, jo jaunie Otrā Vatikāna koncila formulējumi nopietni iedragā Bībeles autoritāti katoļu baznīcā un oficiāli ievieš liberālo Bībeles interpretāciju.*

Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, bet jau no apskatītā var gana skaidri saprast, kā 500 gadu laikā ir savstarpēji attālinājušās luterāņu un Romas katoļu baznīcas mācības. Pareizāk būtu sacīt – Luters un ticības apliecībām uzticīgie luterāņi ir palikuši pie savas sākotnējās mācības, bet Roma ir gājusi tālāk savu īpatnējo dogmatiskās attīstības ceļu. Apbrīnojamā kārtā šādi ir piepildījušies Lutera pravietiskie vārdi, ko viņš izteicis Šmalkaldes artikulos, kas sarakstīti 1537. gadā:

“Šajos .. [ticības] artikulos viņiem koncilā būs pietiekami daudz, ko nolādēt. Jo viņi [t.i., pāvestieši] nevar un negrib šajos artikulos mums piekāpties pat ne visniecīgākajā jautājumā. Tas mums skaidri jāapzinās un jāpaļaujas ticībā uz Kristu, mūsu Kungu, ka Viņš satrieks savu pretinieku, tiklab ar savu Garu, kā ar savu atnākšanu.”

* – II Vatikāna koncila formulējums De Revelatio 3:11 skan:

“Ir jātop atzītam, ka Rakstu grāmatas māca droši, uzticami un bez kļūdām to patiesību, ko Dievs ir vēlējies izteikt Svētajos Rakstos mūsu pestīšanas labad.”

Šis formulējums signalizē par vismaz divām lietām: 1) Dievs nav Svētajos Rakstos ielicis visu patiesību, kas nepieciešama mūsu pestīšanai, bet tikai to, ko ir vēlējies tajos ielikt, atstājot pārējo pestījošās patiesības daļu pāvesta, Svētās tradīcijas un, iespējams, arī citu atklāsmes avotu ziņā; 2) Svēto Rakstu vēstījuma uzticamība aprobežojas ar pestīšanas jautājumiem – ticību un morāli; pārējās vēstījuma daļas tādējādi būtu jāvērtē kritiski, jo tur atspoguļojas nepilnīgie vai pat tendenciozie Bībeles grāmatu autoru priekšstati par vēsturi un dabu, kā arī norisēm vai notikumiem, kas saistītas ar šīm jomām.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]