:: e – BAZNICA ::

Pienest Jēzum mazus bērnus

Lasot un pētot baptistu jautājumus un strīdus par mazu bērnu Kristību, bieži nākas konstatēt, ka trūkst apmierinoša skaidrojuma, un parasti mēs apstājamies pie secinājuma, ka attiecībā uz mazu bērnu Kristību Bībelē nav atrodama nedz pavēle, nedz aizliegums.

Taču, izmeklējot dziļāk, ko baptisti šajā jautājumā ir izdevuši un publicējuši, viņu pamatojums izrādās gaužām nepietiekams. Diemžēl bieži to pašu var sacīt arī par baznīcas piedāvāto bērnu Kristības argumentāciju. Baptistu būtiskākie Bībeles argumenti attiecas uz Kristus vārdiem “eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami”, “kas tic un top kristīts” utt., jo šie vārdi šķietami mazus bērnus neietver. Baptisti šos vārdus izmanto, lai norātu un noraidītu tos, kas pienes bērniņus, un tiem saka: “Redziet, vispirms ir jāmāca un tikai pēc tam jākristī, vispirms ir jātic un tikai pēc tam jātop kristītam.”

Taču, ieskatoties dziļāk gan oriģināltekstā, gan citu Svēto Rakstu vietu vēsturiskajā kontekstā, drīz vien kļūst skaidrs, ka šie teksti nesniedz pierādījumu, kādu viņi tur vēlas saskatīt. Tā ir neapstrīdama patiesība, kas ikvienam, kurš iepazinies ar tekstu, ir paša acīm jāsaskata. Tālab ir jāatzīst, ka šis citāts daudz vairāk aizstāv baznīcas seno mācību, nevis baptistu pārliecību.

Kas attiecas uz otru Svēto Rakstu citātu — “kas tic un top kristīts” —, tad mēs to redzam arī no daudzām citām Bībeles vietām, ka tā nepavisam nepauž kādu laika secību, kas nozīmētu, ka mazie bērniņi top izslēgti no Kristības.

Vārdu secībai šai ziņā nav nozīmes, un to mēs saprotam no citiem izteikumiem, kur vārdi lietoti apvērstā kārtībā. To redzam, piemēram, kad apustulis saka: “..šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu..” (Ef.5:26) un Kristus saka: ja kāds “nepiedzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā” (Jņ.3:5), un Pāvils saka: “.:Viņš mūs izglāba.. ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā..” (Tit.3:5).

Visās šajās vietās redzam, ka vispirms ir minēta kristīšana un pēc tam Dieva vārds, Svētais Gars un Gara atjaunošana. Turklāt, attiecībā uz lietu patiesajiem apstākļiem, — kurš gan nezina, ka, apustuļiem un misionāriem izejot pasaulē un pasludinot Evaņģēliju, viņi nesāka ar kristīšanu, bet ar sludināšanu, un, protams, ka tie, kas neticēja un noraidīja viņu sludināšanu, netika kristīti.

Tas ir skaidrs un saprotams, ka vispirms tiem bija jānotic un jāpieņem viņu sludināšana un tikai tad viņus varēja kristīt. Tāpēc Kristus saka: “Kas tic un top kristīts.” Bet kā tas attiecas uz maziem bērniem, ko brīnišķīgi un saprātīgi ir aizstāvējusi paša Kristus mute, ka “tādiem pieder Debesu valstība” (Mt.19:14) un tie ir pirmie Debesu valstībā? Kas varēja liegt Kristību tiem, kas jau bija saņēmuši paša Kristus vārdus par viņu pilsonību Debesu valstībā?

Šie vārdi ir lielāki nekā ticīgo vājā un nepastāvīgā ticība! Ja reiz viņi jau bija saņēmuši šo dārgo dāvanu, kas viņiem varēja liegt arī apstiprinājumu un derības zīmi, ka viņi patiesi ir Dieva derības bērni?

Īsi sakot, ja mēs pareizi saprotam Svēto Rakstu valodu un salīdzinām dažādas Bībeles vietas to vienkāršajā un vēsturiskajā nozīmē, tad tur nav nekā, kas apgāztu baznīcas seno praksi pienest Jēzum mazus bērnus Kristībā.