Patiesība – iekšpusē vai ārpusē?

Vārds relatīvisms tiek lietots, lai paustu īpašu izpratni par to, ko nozīmē teikt, ka pārliecība, apgalvojums vai viedoklis ir patiess.

Piemēram, es ņemu grāmatu un nolieku to galda. Tad es saku: “Grāmata ir uz galda.” Tālāk es jautāju, vai mans apgalvojums ir patiess. Ja saņemu apstiprinošu atbildi, es uzdodu kritisko jautājumu: “Kas padara šo apgalvojumu patiesu?” Viena no atbildēm varētu būt: “Tāpēc, ka es to tur redzu.” – Nu labi, bet, ja tu to neredzētu, es jautāju, vai tā joprojām nebūtu patiesība, ka grāmata atrodas uz galda? Redzēšana var Jaut uzzināt, ka apgalvojums ir patiess, bet tas nav tas, kas padara to patiesu. Nu kāds varētu sacīt – tāpēc, ka es tam ticu. Bet ja tu pārstātu ticēt, vai grāmata pazustu no galda? Nē. Un vai tad, ja ticat ļoti stipri, grāmata materializētos un parādītos uz tukša galda? Visticamāk ne. “Tas, kas padara apgalvojumu “grāmata atrodas uz galda” par patiesu apgalvojumu, ir grāmata un galds, un grāmata atrodas uz galda. Nav svarīgi, vai kāds to redz. Nav svarīgi, vai kāds tam tic. Nav svarīgi, ko kāds par to domā. ” Ievērojiet, ka apgalvojuma “grāmata ir uz galda” patiesums nav atkarīgs no jebkura subjekta domām — “subjekts” šeit ir jebkura persona vai cilvēku grupa. Citiem vārdiem sakot, grāmatas atrašanās uz galda ir neatkarīga no prāta.

Starp citu, ievērojiet, ka parasti cilvēku atbildes saista patiesības jēdzienu ar to, kas notiek katra iekšienē — personīgo pārliecību vai individuālu maņu, redzi —, nevis ar kaut ko, kas notiek ārpus novērotājiem. Šī “iekšējā” un “ārējā” atšķirība ir atslēga jebkura veida relatīvisma izpratnei. Tā ir atšķirība starp, lietojot filozofiskus terminus, subjektīvismu un objektīvismu. Ja nosacījums, kas padara apgalvojumu patiesu, ir kaut kas par pašu objektu — kaut ko ārpus mums, tā sakot, kas nav saistīts ar mūsu pašu domām, vēlmēm, jūtām vai uzskatiem, tad patiesība ir objektīva. Tad apgalvojums precīzi atbilst kādai pasaules iezīmei ” tur ārā, ārpus”, neatkarīgi no tā, kāds viedoklis kādam par to ir.

Senais grieķu filozofs Aristotelis to aprakstīja šādi: Ja jūs sakāt, ka tā ir un tā arī ir, vai sakāt, ka tā nav un tā arī nav, tā ir taisnība. Ja jūs sakāt, ka tā nav un tā ir, vai jūs sakāt, ka tā ir un tā nav, tas ir nepatiesi. Tātad, ja patiesība, par ko jūs domājat, var mainīties, vienkārši tādēļ, ka mainās jūsu domas, tad šī “patiesība” ir tikai jūsu prātā. Tās nav pasaulē. Tā ir iekšpusē, nevis ārpusē. Tas ir relatīvisms. Ja kāda “personiskā patiesība” nav fakts, tad tā nemaz nav “patiesība”, jo patiesība vienmēr ir fakts. Protams, jums var būt sava pārliecība, bet, ja pārliecība nesakrīt ar realitāti, tad tā nekādā veidā nav patiesība. Tā nevar būt mana patiesība. Tā ir kļūda vai maldi, bet tā nav patiesība. Mēģinājumi runāt tā, it kā tā būtu kaut kāda patiesība, rada apjukumu. Reālajā pasaulē vienkārši ticība kaut kam nevar padarīt to par patiesību. Pārliecība nevar mainīt kaut ko, kas patiesībā ir. Ja jūs, piemēram, neticat gravitācijai, jūs nesāksiet lidot pa gaisu. Tā ir muļķība Jaut iekšējiem uzskatiem noteikt ārējo patiesību.

Atšķirības starp iekšējo vai ārējo tieši tādā pašā veidā, kā runāts iepriekš attiecas uz morāli. Varētu teikt, ka tā ir atšķirība starp kaut ko patiesi sliktu un tikai jušanos slikti. Morālais objektīvisms ir uzskats, ka morālie apgalvojumi ir tādi paši apgalvojumi kā “grāmata ir uz galda”. Filozofi to sauc par “morālo reālismu”, jo morālās īpašības, lai arī ne fiziskas, joprojām ir tikpat reālas kā galds un grāmata. Patiesību rada objektīvs fakts, nevis subjektīva pārliecība. Tā, piemēram, kad morālais objektīvists saka: “Izvarošana ir nepareiza”, viņš ar to domā pašu izvarošanu, nevis tikai savas jūtas, viedokli, domas vai pieņēmumu par izvarošanu. Objektīvismā ir kaut kas par objektu (šajā gadījumā darbība), kas padara morālo apgalvojumu patiesu. Tāpēc sakot, ka izvarošana ir nepareiza jeb slikta, kaut kas tiek sacīts par pašu izvarošanu kā tādu, nevis kaut kas, kas saistīts ar cilvēku, viņa kultūru vai viņa ģenētisko mantojumu.

Objektīva morālā patiesība, tāpat kā jebkura cita patiesība, ir neatkarīga no prāta. Turpretim morālais relatīvisms pieņem, ka “fakti” ir tikai cilvēka prātā, nevis pasaulē. Neviena darbība sekojoši pati par sevi nav slikta. Vārdi slikts, Jauns vai nepareizs (vai labs, tikumīgs vai cēls), pēc relatīvista domām nekad neapraksta pašu uzvedību vai apstākļus no ārpuses. Drīzāk tie apraksta spriedumu subjekta prātā, kurš ir izteicis priekšroku kaut kam vai izjutis emocijas. Relatīvismā subjekts — cilvēka uzskati, gaume vai vēlmes vai viedokļi — ir “patiesības veidotājs”. Morālie uzskati ir “patiesi” tikai tam cilvēkam, kurš pie tiem pieturas. Tie var nebūt “patiesi” citiem, kuriem ir atšķirīga morālā pārliecība. Tas ir tāpēc, ka relatīvismā morālā patiesība ir atkarīga no prāta.

Relativistiskā pasaulē nekāda veida pārliecība — morāla vai cita — nevar būt nepatiesa, jo pati pārliecība (“mana patiesība”) pēc definīcijas ir patiesa. Tātad morālais objektīvisms ir uzskats, ka morāle ir kā gravitācija, kā fizikas likums. Morālais relatīvisms savukārt ir uzskats, ka morāle ir kā Monopola spēlē. Fizikas fakti ir pasaules iezīmes, nevis personīgās iegribas, individuālās gaumes vai kultūras konvencijas jautājums. No otras puses, Monopols ir cilvēka radīta spēle. Noteikumus izstrādā cilvēki (šajā gadījumā Parker Brothers), un citi cilvēki tos var mainīt. Ja jums nepatīk noteikumi, varat tos mainīt (tās ir variācijas, ko dažreiz sauc par “mājas noteikumiem”), jūs varat spēlēt citu spēli vai nespēlēt vispār. Viss atkarīgs no tevis paša.

Ja runa ir par jebkuru objektīvu apgalvojumu, tad tie ir fakti, kas padara apgalvojumu par patiesu. Subjektīvu apgalvojumu gadījumā subjekta uzskati vai jūtas, vai pašnoteikšanās padara apgalvojumu par patiesu. Izvarošana šādā gadījumā ir tikai nepareiza, piemēram, tad, ja cilvēks tam vienkārši tā tic, nevis tādēļ, ka pati izvarošana pēc savas būtības ir nepareiza. Kā Staļins savulaik sacīja, dzirdot par neskaitāmiem izvarošanas gadījumiem, ko veica Sarkanās armijas kareivji rietumu zemēs — lai jau zaldāti papriecājas. Izskatās, ka krievu zaldātiem šis prieka gūšanas veids ir raksturīgs joprojām. Tomēr, lai ko kāds sacītu — izvarošana ir slikta, ļauna un nepareiza objektīvu iemeslu dēj. Līdzīgā veidā, lai ko arī mūsdienu cilvēki subjektīvi sacītu par dzimumu, vīriešiem menstruāciju nav un nebūs, ja vien, protams, “vīrietis” patiesībā nav sieviete, kas sevi sauc par vīrieti. Tas, kas nosaka dzimumu ir fizioloģisks fakts, teiksim mēnešreizes, nevis tas, ko kāds par sevi domā vai saka.