Kristiešu savaldība un pagānu trakošana

Kāpēc nav vēlams, ka aurojošs futbola fanu pūlis kļūst par dievkalpojuma “svinēšanas” modeli baznīcā? Pat ja nerunājam par padošanos pasaulīgam seklumam, šādā gadījumā noteicošā ir pūļa psiholoģija, kas savā būtībā ir sveša kristīgam dievkalpojumam.

Baznīcas svētnīca nav celta no dzelzsbetona klučiem, bet gan no “dzīviem akmeņiem” (1.Pēt.2:5), un
ikviens no tiem ir pilntiesīga svētnīca miniatūrā (1.Kor.6:19). Šādai svētnīcai piedien garīga (1.Pēt.2:5) un apzinīga (Rom.12:1) dievkalpošana. Šādai kalpošanai raksturīga atturība, modrība un savaldība (1.Kor.9:25; Gal.5:22; Kol.4:2; Tit.2:12; 1.Pēt.1:13; 4:8; 5:8). Tas ir pilnīgs pretstats tam, kā pagāni svaidās uz visām pusēm: “Jūs zināt, ka toreiz, kad vēl bijāt pagāni, jūs ar lielu spēku vilktin vilka pie mēmajiem elkiem” (1.Kor.12:2), jeb “jūs novērsa sāņus te viena dziņa, te cita”.

Dziņa ir kopīga pazīme gan senajām pagānisma orģijām, gan mūsdienu maģiskajiem rituāliem ar “mantotajām” rituālu dejām, metodistu atdzimšanas kustībai un čūskas kultam, pentakostālismam un rokmūzikai.* Sitamo instrumentu dārdoņa un ritmiskas kustības notrulina fiziskās sajūtas un nomāc prātu un garu. Turpretī Jaunās Derības dievkalpojums miesu un garu uztur modru (1.Kor.14:32-33; 40). Baznīcas mūzika godbijīgi pavada Dieva vārdu, nevis otrādi. Agresīva džinkstoņa un dārdoņa te ir nevietā.

Tādējādi “svinēšanai”, kuras pamatā ir milzīgo pūļu “kritiskās masas” izraisīts dzīvniecisks uzbudinājums, nav nekā kopīga ar Jaunās Derības kristietību. “Sajūsmai”, kāda valda sporta arēnas tribīnēs, nav vietas baznīcā, tā degradē un padara lētu baznīcas dievkalpojumu. Visi centieni padarīt to “efektīgu” liecina par nožēlojamu nespēju saprast, ka pastāv milzu atšķirība starp dievkalpojumu un izklaidi, un ka šīs divas lietas nekādi nav savienojamas. Disnejlendas un Sezamstrītas** iemītniekiem nav nekādas daļas pie Dieva valstības. Nedrīkst dievišķo kalpošanu padarīt par banālu izrādi ar klauniem, baloniem un citiem pasaulīgās izklaides industrijas atribūtiem. Bet vai izklaide nevarētu kalpot Evaņģēlijam? Dievkalpojuma laikā – nekādā gadījumā! Pārvērst dievkalpojumu par naktskluba izrādi ar kristīgu ievirzi nozīmētu Evaņģēliju nevis pasludināt, bet izsmiet. Džonam Makarturam ir taisnība:

Viens otrs apgalvo, ka biblisko principu paušanai jebkurš veids ir gana labs. Tā nav taisnība. Ja izklaide ir labs līdzeklis, lai piesaistītu cilvēkus, tad kāpēc to neizmantot? Kāpēc gan nesarīkot īstu karnevālu? Tetovējumiem klāts akrobāts uz virves varētu žonglēt ar metālu zāģīšiem un izkliegt Bībeles pantus, vienlaikus balansējot uz galvas dresētu suni. Tas taču piesaistītu pūļus. Un pasludinājuma saturs taču aizvien vēl būtu biblisks. Dīvains scenārijs, vai ne? Un tas lieliski parāda, kā pasniegšanas veids var izkropļot vēstījumu un padarīt to lētu.

Redzot visu to vājprātu, kas mūsdienās tiek pasniegts kā dievkalpojums, atliek vien cieņā noliekt galvu tās sievietes priekšā, kura pavēstīja, ka baznīcai laiks “beigt izklaidēt āžus un atgriezties pie avju barošanas”. Vajadzētu paturēt prātā, ka “izklaides evaņģelizācijas” autors ir velns, kurš ar to kārdināja Kungu (Mt.4:5-6).

** – Populārs izglītojošs animācijas seriāls bērniem.