Par lielajiem dogmu veidošanas laikmetiem

Kristīgās domas, dogmas kā arī teoloģijas vēsturē nav bijis lielāka pavērsiena kā reformācija.

Līdz ar Lutera parādīšanos sākās otrais no diviem lielajiem dogmu veidošanas laikmetiem, kādu baznīca līdz tam laikam bija piedzīvojusi. Pirmais aptvēra IV un V gadsimtus. Toreiz grūtās, visu kristietību satricinošās cīņās tika izveidota trinitārā un kristoloģiskā dogma un izteikta lielajās ticības atziņās Šo dogmu izveidošana ir galvenokārt Austrumu kristietības devums, tās neiznīkstošais devums Evaņģēlija izpratnē. Rietumzemju baznīca, kas tolaik vēl tikai gāja Austrumu skolā, tad tika pamazām krāja spēkus patstāvīgai kristīgās mācības izpratnei. Bet visur, kur parādījās šī patstāvība un vispirms Sv. Augustīnā, tūdaļ arī radās jautājums, kas kļuva par Rietumu dogmu vēstures īsto tēmu.

Ja Nikajas ticības apliecībā ir pareizais Evaņģēlija izklāsts, kā tad jāsaprot tās vārdi, ka mūžīgais Dieva Dēls mūsu, cilvēku, dēļ un mūsu svētlaimības dēļ ir nācis no debesīm un kļuvis par cilvēku? Kas ir cilvēks, kuram nepieciešama pestīšana? Kas ir pestīšana, kas tam tiek dāvināta un kā viņš to iegūst? Pelagiānistu strīdā problēma, kas slēpās aiz šiem jautājumiem pirmo reiz kļuva par dogmatisko cīņu un tā laika baznīcas lēmumu objektu, bet tomēr neatrada pietiekamu atrisinājumu. Antīkās pasaules noriets un Rietumu baznīcas un tās teoloģijas ienākšana jaunajās Ziemeļu tautās vairākus gadsimtus aizkavēja atbildi uz lielo jautājumu, kas tagad kā tās lielākā tēma tika uzdots viduslaiku teoloģijai. To, cik dziļi jautājumi par pestīšanas dāvanu cilvēkam, par viņa grēkiem un Dieva žēlastību nodarbināja baznīcu, parāda unikālā grēku nožēlas sakramenta attīstība. Cik nopietni teoloģija kopš Anselma “Cur deus homo” ir cīnījusies ar grēku, soda, nopelnu un žēlastības jautājumiem, parāda ieskats sholastikas lielajā sistēmā. Vēl pirms tas kļuva par reformācijas tēmu, jautājums par grēcinieka taisnošanu jau ir bijis Rietumu teoloģiskās domāšanas īstā tēma. Līdz kādam baznīcas lēmumam par taisnošanas mācību toreiz gan nenonāca, jo vispār viduslaiku baznīca atšķirībā no modernā katolicisma dogmu definīcijā bija ļoti atturīga. Tas mainījās līdz ar Lutera parādīšanos.

XVI gadsimtā pēkšņi iesākas strauja dogmu rašanās. Ja salīdzinām baznīcas ticības tēžu skaitu, ar kurām kristietis bija saistīts ap 1500.gadu, ar to baznīcas mācības lēmumu daudzumu, kas pretendēja tikt pielietoti 1600.gadā, vispirms esam pārsteigti par šo pārprodukciju. Luterāņi, kalvinisti, anglikāņi, Romas katoļi: viņiem visiem bija savas konfesijas, kurās īsteni ticīgajiem bija izklāstīta tiem saistošā “tīrā” mācība un izteikts nosodījums pretējai mācībai. Jāpasmaida par šo ticības mācību pārpilnību, kas pie tam bija pretrunās viena ar otru, un vienlaikus šī situācija XVI gadsimta sākumā jāuzskata par veiksmīgu, tā sniedza atklātībai visus šos jautājumus, kas tad tika dedzīgi apstrīdēti. Bet arī šiem šķietami pilnīgi haotiskajiem ticības apliecinājumiem bija sava jēga.

Laika periods starp Lutera tēzēm (1517.gads) un Vestminsteras konfesiju (1647.gads) pieder pie dogmu veidošanas laikmetiem baznīcas vēsturē un tam ir tādas pašas iezīmes kā laika periodam starp Nikaju (325.gads) un Kalcedonu (451.gads). Tikai rūgtās ciešanās un karstās baznīcu dziļi satricinošās cīņās tiek iegūtas jaunas ticības atziņas un pārvarēti maldi. Visas šādu laikmetu ēnas puses, kuras mēs pazīstam jau no senatnes – jukas draudzēs, visiem zināmā baznīcas pašdemoralizēšanās, laicīgās varas iejaukšanās brāļu karos novājinātajā baznīcā un lai arī ko mēs vēl neminētu: tas viss attiecas uz reformācijas laika īpatnībām. Bet mēs nedrīkstam redzēt tikai šīs ēnas puses.

Kā kādreiz laika periodā starp Nikaju un Kalcedonu vienīgā patiesi nopietnā vēlā antīkā laikmeta garīgās dzīves problēma bija jautājums par patieso kristīgo mācību, ap kuru nopūlējās labākie domātāji, liekot lietā visus zinātnes līdzekļus, tā arī no 1517.gada veselu gadsimtu kristīgā mācība ir bijusi Rietumu zemju interešu centrā. Garīdzniecība un laji, zinātnieki un tauta, visi piedalījās cīņās par mācību.

Teoloģija, kas parasti skar salīdzinoši šauru cilvēku loku, toreiz uz vairākām paaudzēm kļuva par visas Eiropas kristietības “sirdslietu”. Jautājums par grēcinieka taisnošanu, Rietumu baznīcas lielā teoloģiskā problēma, savdabīgā veida saistīta ar politiskiem, sociāliem un kulturāliem sava laika jautājumiem, bija kristīgās Eiropas lielais dzīvības jautājums. Lai kā mēs parasti domājam par šī dogmu vēstures laikmeta pozitīvo devumu, to atrodot vienā vai vairākās toreiz radušamies evaņģēlisko konfesiju baznīcu mācībās vai Trentas mācībā, vai arī uzskatām par lielāku šī laikmeta postošo ietekmi nekā radošo, par pozitīvo devumu vispār neko negribot dzirdēt, neviens teologs un neviena atsevišķa kristīgā baznīca nevar izvairīties no reformācijas iespaida, un neviens kristietis nevar dzīvot tā, reformācijas iespaida, un neviens kristietis nevar it kā nekad nebūtu bijušas XVI gadsimta dogmatiskās cīņas.

Nav iedomājama Romas katoļu dogmatika, kas uz katra soļa nepolemizētu ar reformācijas mācībām. Pat jaunajām baznīcām misijas laukos, kas citādi neko nezin no reformācijas vēstures un problēmām Eiropā, ir jāizšķiras par vai pret sola fide un sola scriptura.

Tikai no pasaules atrauts romantiķis varētu domāt, ka baznīca varētu reformācijas laikmetu, tā sakot, izdzēst un atgriezties pie Rietumzemju kristietības pirmsreformācijas stāvokļa vai pat pie “vecās, nedalītās” baznīcas. Pat, ja XVI gadsimta dogmu vēstures attīstība nebūtu bijis nekas cits kā vieni vienīgi lieli maldi, arī tad nebūtu iespējama šāda atgriešanās. Jo vēsture neatzīst pagājušo laiku restaurāciju, tāpat kā reformācija negribēja nekādu senbaznīcas atjaunošanu.