Pasaka par trīs sivēntiņiem – Tikai pieaugušiem
Noklausies šo e-publikācijuKur ellē rodas tādi, kas ar savu gudrību ir nostājušies pāri pār Rakstu skaidrībai un savu taisnību turējuši augstāk par Dieva taisnību? Kurp, pie velna dodas tie, kas savā vieglprātībā nav Dievu bijušies nedz arī vella ļauno un nelietīgo dabu pamanījuši? Kam gan es tādus paš-gudros varētu pielīdzināt? …Tik vien kā divi dumjām cūkām no pasakas „Trīs sivēntiņi”, kam nav stingri celta mājokļa un ļaunajam ienaidniekam nākot, to salmu namiņi gāžās un žagaru sētas salūzt, bet pašiem celtniekiem uziet liels posts.
Rakstu vietā [3.Moz 19:14], ko šodien vēlos izcelt: “Tev nebūs kurlu lādēt, nedz aklajam likt šķērsli ceļā, bet tev būs bīties savu Dievu,- Es esmu Tas Kungs!”, nepārprotami ir pasniegta bauslība, kā to atrodam Dieva astotajā, piektajā un pirmajā bauslī. Bet vai tas ir viss, ko varam te izlasīt? Palūko, kādu Evaņģēliju no tās rakstu vietas varam izvilkt!
Sāksim no beigām un beigsim ar sākumu.
- (viens) ir skaidrs katram kristietim – ” Tas Kungs” par ko iet runa = Jēzus.
-
(otra) lieta, kas ne katram ir skaidra, ir Dieva bijība. Daudzi nevar saprast: – kamdēļ būtu jābīstas mīloša Dieva? Te papriekšu nāksies nošķirt robežu starp bailēm un bijāšanos.
-
(trešais) ko te apskatīsim būs personāži: – a) dzirdīgi-redzošais, kurš tiek tieši uzrunāts, b) aklais un kurlais, kurus redzīgajam nebūs iespaidot, katru savā veidā.
Un vēl, lai būtu interesantāk, ņemsim talkā pasaku tēlus – trīs sivēntiņus.
Nif-nifs būs pie tiem, kuri neredz neko vairāk kā vien acīm-skatāmās, laicīgās (zemes) lietas. Naf-nafs būtu to starpā, kuri noliedz evaņģēlija vēsti un pretojas bauslībai.
Nuf-nufs savukārt, tāds kā tie, kas gan tic, gan redz jēgu savam darbam.
Nif-nifs domā, ka vilks ir tikai pasaku tēls un viņam ar to nekad realitātē nenāksies saskarties [gluži tā pat kā ar pašu Džozefu Džakobu (Joseph Jacob) – grāmatas ” trīs sivēntiņi” autoru].
Naf-nafs domā savā spēkā varētu vilkam stāties pretīm, jo autors – cilvēks varētu būt kļūdījies savos aprēķinos par cūkas reālajām kaujas-spējām reālā izdzīvošanas situācijā.
Nuf-nufs domā, ka situācija ir draudīga un drīz vien varētu kļūt vēl ļaunāk, bet saskaņā ar scenāriju, viņam ir viss nepieciešamais (gan laika rezerve, gan celtniecības materiāli).
Ak vai, kā tie aklie negrib redzēt kas ir Dievs un kas ir Patiesā Baznīca. Un vieni saka: „gan jau mēs vēl paspēsim” un tie otrie saka: „redz pie mums jau viss gatavs”, bet tie trešie… trešie ir tie ģeķi, kas ceļ namu uz klints un tie te svīst, te sarkst pasaules priekšā, (ne to dzīves ir ērti iekārtotas, nedz to ticība izskatās gana svēta).
Tā nu gudrības sākums ir bijība. Tas labi dara, kas ieklausās un pamācībai seko. Ja tu negribi mācīties no Rakstiem, varbūt, ka varētu mācīties no cūkām? Redzi (dzirdi) kā Nuf-nufs, kas nestaigāja riņķī pa pasauli, dzenot vienu glupo pie darba vai šķendēdamies, ka otra viņu neklausa. Autors viņam to nebija licis; autors viņam saka :” tev to nebūs…”
Tev nebūs kurlu lādēt, nedz aklajam likt šķērsli ceļā…
Arī mums nav uzdots pārliecināt tādus, kuri dzīvo savā paštaisnībā (tie sirds dziļumā paši labi zina, ka viņiem nav taisnība). Tā pat mums nebūs liegt aklajiem “debesu valstības ieviesējiem” turpināt savus pūliņus uzcelt paradīzi zemes virsū.
Tev paliek baisi, redzot kāds gals viņus sagaida? Tu gribētu mesties viņus glābt?
Bet tava vienīgā palīdzība viņiem būtu tāda, ko tie vismazāk no tevis sagaida – ka tu ņemies ārdīt viņu salmu būdas un lauzīt žogiem paredzētos žagarus. Redzi, viņi tev to nemūžam neļaus, jo tie sagaida, ka tu viņiem palīdzēsi citādi! Nif-nif un Naf-naf taču cenšas savus iesāktos, bezjēdzīgi-tukšos darbus drīzāk izvest galā. Kas viņiem palīdz, tos viņi sauc par draugiem, bet tos, kas būvē nepiedalās, ko aizrāda vai pat mēģina darbos traucēt – tos par vilka sabiedrotajiem.
…bet tev būs bīties savu Dievu…
Redzi, kamēr viņi bailēs kviekdami neskrien pie tevis, patvērumu prasīt, tiekāms tu nekādi viņiem nevarēsi līdzēt. Tā, ka ļauj vien lietām notikt pēc Dieva prāta, kā tas ir debesīs, tā arī tavas zemes dzīves laikā!
Kāpēc talyc domā, ka, lasot par To Kungu, kristietim vienmēr būtu jādomā par Jēzu, nevis par Trīsvienīgo Dievu?
Esmu nereti lasījis luterāņu viedokli, ka aiz tā, kas Bībelē tieši pateikts, nevajadzētu meklēt alegorijas vai līdzības, ja uz to nav norādes. talyc piedāvātā interpretācija Mozus bauslības fragmentam man šķiet ar to esam pretrunā. Mozus runā par zināmiem cilvēku grēkiem – par to, ka ir grēks lādēt kurlo (kaut arī viņš to nedzird) un likt šķērsli ceļā aklajam (kaut arī viņš to neredz). Dievs to gan dzird, gan redz, gan zina, un grēciniekam būs no Viņa bīties. Vai alegoriska izpratne par garīgi kurliem un garīgi akliem cilvēkiem, kurus nevajadzētu pārliecināt – saskaņā ar Mozus bauslības kontekstu tas pat ir grēks -, t.i., ar bauslību nolādēt un mest viņiem ceļā šķērsli, ir saskaņā ar luterisko pieeju Bībeles lasīšanai?