Pārbaudes akmens ikvienam ticīgajam
Visbeidzot apustulis rāda risinājumu sarežģītajai un smagajai izredzēšanas nodaļai (Rom.9).
Viņš vēlas sacīt, ka taisnību nav ieguvuši tie, kas pēc taisnības dzinušies, bet gan tie, kas pēc tās nav dzinušies, proti, taisnība, kas nāk no ticības. Kādēļ?
Viņš izsaucas: “Kas no tā izriet? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir panākuši taisnību, proti, ticības doto taisnību. Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. Kāpēc gan ne?
Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni, kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā!” (Rom.9:30–33). Tik briesmīgi stingrs un svēts ir Dievs, ka pat visaugstākā dievbijība nav pietiekama, jo Viņu apmierina tikai Dieva mīļotais Dēls un tas, kas ir ietērpies Viņa taisnībā.
Galvenā Svēto Rakstu mācība: Kristus ir vienīgais Ceļš, Kristus ir vienīgās Durvis, Kristus ir vienīgais “pārbaudes akmens”*, pēc kā viss izvērtējams un izlemjams: kas ir Dieva bērni un kas – nav.
Visa Bībele ir tik skaidri apliecinājusi, ka grūti to apslēpt un ignorēt. Tāpēc sātans ir spiests imitēt ticību Kristum, vēlēdamies cilvēkiem iedvest pašizdomātu un iluzoru ticību, lai tos jo drošāk varētu saslēgt savos maldos. Tādēļ ikvienam, kas grib vairīties no māņiem, ir tik nozīmīgi saprast patiesas ticības būtību, ko apraksta Svētie Raksti. Ar degsmi uzrunāsim ikvienu sirdi, kas grib mantot svētlaimi: Tā Kunga vārdā apgūstiet Viņa paša sludināto ticību un nesekojiet savai iedomīgajai patmīlai, kas pārdroši nebīstas pievilšanas!
Pirmkārt, no minētajiem piemēriem redzam, ka patiesa un glābjoša ticība allaž pārrada cilvēku. Mārtiņš Luters liecina:
Ticība ir dievišķs darbs mūsos, kas atgriež un atdzemdina no jauna, no Dieva, un padara mūs par citiem cilvēkiem, ar citādu sirdi, ar citādām domām, spējām un prātu.
Apustulis ļoti nepārprotami (2.Kor.5:17) saka: “Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums.” Šie vārdi liek mums domāt par iekšējās būtības pārmaiņu. Nepievilieties ar ārēji dievbijīgu uzvedību un ārišķīgu Dieva vārdu lietojumu utt., jo šajā ziņā ticīgie un neticīgie var likties ļoti līdzīgi! Tāpēc labāk apdomā, vai esi saņēmis vissvarīgāko iekšējo pārmaiņu, vai šādi esi nācis saskaņā ar Tā Kunga vārdiem.
Gan Raksti, gan vēsture ar skaidriem jūdu un pagānu piemēriem liecina, ka cilvēki ar zināmu audzināšanu vai atbilstošu vingrināšanos ir spējuši atdarināt dievbijīgas dzīves garu un pat kļuvuši atšķirīgi no vispārējās sabiedrības. Kas lasa reliģiozus un filozofiskus pagānu rakstus, arī tajos atrod iekšēju garīgumu – un daudzus kristiešus tas mulsina! To pašu var sacīt arī par daudziem reliģioziem jūdiem. Piemēram, vārds “farizeji” jau nozīmēja savas dievbijības atšķiršanu no pasaules.
Protams, vēl lielākā mērā tas attiecināms uz kristietību, kur kristīga audzināšana rada ārēji reliģiozus cilvēkus, kas tomēr nav Garā atdzimuši kristieši. Tiem pietrūkst iekšējās dzīves, patiesas grēkatziņas un ikdienas ticības šķīstīšanas Dieva Jēra asinīs. Tieši to mūsu Kungs tik daudzviet un bieži Rakstos ir uzrādījis cilvēkiem, kuri tiecās piedalīties Viņa valstībā virs zemes un kuri tomēr beigu beigās netika uzņemti debesu svētlaimē (Mt. 7:22, 23; 22:1–13; 25:1–13 u. c.).
* – Piemēram, Rom.9:33 “piedauzības akmeni” M. Luters tulko “proves (pārbaudes) akmeni”, un K. O. Rozeniuss pie tā pieturējies. Kristū kā pārbaudes akmenī, klintī mēs 1) tiekam pārbaudīti, kā panesam un izturam Viņa krustu (ciešanas), no kā pasaule baidās un vairās; 2) ar Sava krusta palīdzību Viņš mūs “nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam” (Rom.8:29).

Ieskaties
Par baznīcas brīvību
Es ticu, ka nevaru ticēt
Uzmanību! LELB kardināls Jānis Vanags
Kunga labestība
Dieva žēlsirdīgā darbība
Kristietība un pasaules reliģijas