298. Kādā veidā ir izdarāma kristība?


Glābšana

Piedošana, dzīvība un pestīšana, kas tiek sniegta un saņemta šeit un tagad. Īpaši šajā jautājumā dziļi iesakņojušās konfesionālās domstarpības noved pie pilnīgi nesavienojamiem ieteikumiem baznīcas dzīvē un misijas darbā. Neizpratne šajā jautājumā ir radījusi, iespējams, lielāko praktisko krīzi mūsdienu kristietībā, proti, – kā pārvarēt bezdibeni, kas telpā un laikā šķir Jēzus darbu tur un toreiz no mums un mūsu vajadzībām šeit un tagad.

Glābšana

Bībele vēsta, ka tilts pār šo bezdibeni tiek celts nevis no mūsu, bet gan no Kristus puses un to nedarām mēs, bet Viņš. Tā ir tā pati 1.Jņ.5:6-8 ietvertā shēma, kas pagātni (Viņš ir nācis) sasaista ar tagadni (šie ir). Toreiz Viņš ir nācis ne vien savas Kristības ūdenī, bet arī izlejot savas asinis. Un tagad Viņa iestādītās Kristības ūdens un Viņa Jaunās Derības asinis līdz ar Garu, kas ir dzīvu darošā patiesība (Evaņģēlijs, grēku piedošana, sk. Jņ.6:63), ir Viņa iedarbīgie liecinieki pasaulē, kuri rada cilvēkā ticību. Tikai ticība, pati būdama dievišķa, caur svētajiem pestīšanas līdzekļiem iegūta dāvana, ir tā, kas visu saņem tieši šeit un nekur citur. Visi centieni šo bezdibeni pārvarēt kādā citā veidā ir tikai fantāzija.

Cvinglija un Kalvina garīgo mantinieku traģēdija ir tā, ka viņu shēmā Dieva objektīvo pestīšanas līdzekļu vietā ir likta subjektīvā reliģiskā pieredze. Tas ir neizbēgami, ja paliekam pie Cvinglija ieskatiem, ka Garam “nav vajadzīgi starpniecības līdzekļi”, un, tāpat kā Kalvins, uzskatām, ka Kristus ir miris tikai par izredzētajiem. Tādā gadījumā mēs esam palikuši bez patiesa Evaņģēlija, kas mums sniegtu pestīšanas dāvanas un dārgumus, jo Dievs “to ir domājis” tikai izredzētajiem, turpretī tiem, kas nav izredzēti, Dievs “nav domājis” neko no saviem apsolījumiem. Tādējādi, pirms es vēršos pie Evaņģēlija, man – neatkarīgi no Evaņģēlija! – jau būtu jāzina, vai es esmu izredzētais. Lai uzzinātu, vai es patiesi esmu “piedzīvojis” Svēto Garu savā sirdī, man tas jāmēģina ieraudzīt pašam sevī! Līdz ar to pirmsreformācijas laika šaubu dēmons, ko Luters bija izdzinis, atkal atgriežas cilvēkā.

Striktā kalvinisma dubultās predestinācijas sistēma bija tik nepanesama, ka sacelšanās pret to sākās pašas reformātu baznīcas iekšienē. Sākotnēji šis protests izpaudās kā arminiānisms, kas attiecībā uz cilvēka brīvo gribu garīgās lietās atgriezās pie pirmsreformācijas priekšstatiem. Pēc tā nāk metodistu slavenā “četrstūra” shēma – Raksti, tradīcija, saprāts, pieredze. Deviņpadsmitā gadsimta atdzimšanas kustības aizsācējs un paraugs Čārlzs Finnejs, kurš vārda pēc piederēja pie prezbiteriāņu baznīcas, pilnībā sagrāva veco puritānismu Amerikā. Tā vietā viņš šai pašpārliecinātajai paaudzei piedāvāja glaimojošo ideju, ka ticība nav atkarīga no apslēptā žēlastības darba mūsos, bet gan pavisam noteikti ir katra paša brīvas izvēles un morālas pašpilnveidošanās ziņā. Līdz pat šim laikam “evaņģēliskos” protestantus vajā iedoma, ka cilvēks pats ir tas, kurš “izvēlas Jēzu”.

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.